Solīja, ka agrā 19.novembra rītā Latvijā un citviet pasaulē skaidros laika apstākļos būs vērojams spēcīgs meteoru lietus jeb tā sauktās krītošās zvaigznes.
Solīja, ka agrā 19.novembra rītā Latvijā un citviet pasaulē skaidros laika apstākļos būs vērojams spēcīgs meteoru lietus jeb tā sauktās krītošās zvaigznes. Šogad šī bija pēdējā iespēja redzēt komētas Tempele – Tatla radīto lietu, jo tās orbīta ir izmainījusies un tuvāko 100 gadu laikā šī komēta Zemei vairs nepietuvosies. Tomēr 19.novembra agrā rītā uz rūtīm pakšķēja miglas radīts smalks lietus, un meteoru lietu tā arī neviens neieraudzīja. Saka, ka, redzot krītam zvaigzni, jāiedomājas vēlēšanās. To nevienam nedrīkst izpaust un pēc laika tā noteikti piepildīsies. Skaista māņticība. Un, ja vēl vienbrīd krīt vairāki desmiti zvaigžņu, tad piepildās desmitiem vēlēšanos!
Bet es nevēlos vienu lielu laimi. Vai tāda mēdz būt? Vai mēdz būt dzīve bez rūpēm un sāpēm? Vai ir iespējama ikdiena bez steigas un problēmām? Un tomēr katram ir kāda sīka, maza vēlēšanās, kas viņu konkrētajā brīdī darītu par laimīgu cilvēku. Es vēlos baltu, mīkstu sniegu. Lielas, baltas un pūkainas pārslas. Baltu, apsnigušu zemi. Kaut ko tīru un neskartu. Dievišķu. Kāds vēlētos blakus uzticamu un mīļu cilvēku. Kāds vēlētos atrast pazudušu naudas maku. Bet cits – lai nespiestu jaunās kurpes.
Labajām un sliktajā domām ir milzīgs spēks. Līdzīgi kā lūgšanai. Tās izstaigā visu pasauli un pēc tam atgriežas pie teicēja. Pa ceļam domas satiek daudz cilvēku, un katram no tiem dod daļiņu sava baltuma vai melnuma. Ja pasaulē domā par kariem, ienaidu, atriebību, spītību, pērkamību, gribot negribot, arī pārējo cilvēku ikdiena kļūst par nelielu karalauku. Un cik ļoti tādā brīdī cilvēks vēlas, lai no skaidrām debesīm izlītu simtiem zvaigžņu, lai varētu apstāties un aizdomāties, kādēļ debesis raud.
Manam piecus gadus vecajam puisītim, dzirdot Igo dziedāto dziesmu “Alises iela” acīs sariesās asaras un viņš vaicāja, kāpēc mamma ar tēti nenāk pakaļ meitenītei uz bērnudārzu. Man ilgi nācās skaidrot, ka pasaulē vienmēr būs kāda mamma, kas mīlēs un kas ne. Ka, iespējams, kādu dienu pie meitenītes atnāks cita tante, kas vēlēsies kļūt par viņas māmiņu. Ziniet, ko viņš atbildēja? “Lūgsim Dieviņu, lai viņai ātrāk atnāk pakaļ jaunā mammīte, lai viņa var iet uz mājām”.
Krītošās zvaigznes nedara laimīgus cilvēku miljardus. Laimīgu dienu dara tās gaišās prieka minūtes, kad uzsnieg ilgi gaidītās sniega pārslas. Kad autoostā iebrauc autobuss, kurā beidzot atbraucis ilgi gaidītais cilvēks. Kad cepešpannā smaržo karsti pīrāgi un ir kāds, kas to novērtē. Kad bērnunamā ienāk svešs cilvēks un bērnam uzsmaida mīļāk nekā vecāki. Tieši tur, manuprāt, slēpjas krītošās zvaigznes burvība.
