Alūksne. Piecdesmito gadu sākums. No kalna lejā nāk tumšmate, pie rokas viņai divi puikas.
Alūksne. Piecdesmito gadu sākums. No kalna lejā nāk tumšmate, pie rokas viņai divi puikas. Viens lielāks, otrs mazāks. Viņi nāk pie ezera un skatās, kur ir vectēvs. Vai viņš drīz brauks malā, vai ir beidzis baudīt murdus un tīklus netālu no salas kreisajā pusē pāļiem.
No dienvidu puses pāri ezeram pūš spirgts vējš, atnesdams ūdensaugu smaržu un dažādas skaņas no pilsētas. Pie laipas piesietas dažas laivas, kuras vējš dzenā no vienas puses uz otru, zem tām pamanu prāvu asaru baru, kas negrib zaudēt savu jauko paslēptuvi. Šodien lāga neķeras, lai gan jauno makšķerkātu esmu griezis tepat Tempļa kalnā un nesis garām niknajām zosīm pie Jundžu mājām. To žāvēju pie Āriņu mājām šķūņa galā turpat netālu kalnā. Āķus makšķerei izgatavoju uz sveces karsējot šujamo adatu. Arī aukla ir pavisam jauna – no liniem, jo ilgāk par pāris nedēļām tā netur. Manu sapņošanu pārtrauc balsis turpat blakām pie ezera. Vecais vīrs kaut ko saka jaunajai sievietei un mazajiem puikām. Tagad zinu, mazāko sauc Helmuts, lielāko – Valdis, bet viņu mamma ir Ilga.
Nu jau viņi pazūd skatienam aiz ceļa līkuma pie Āboliņu dārzniecības. Pēc neilga brīža arī vecais vīrs nesteidzoties stāj malā, akurāti piesien melnu, ar bērzu darvu darvotu laivu. Paņem airus un lēnām aiziet man garām kalnup.
Uz savu laipu nāku katru dienu. No Āriņu mājas līdz ezeram ir jau iemīta pamatīga taka. Turpat lejā ir daži bērzi, sēta. Pie bērziem piesieti žāvējas murdi, bet pie sētas visā tās garumā – tīkli. Kādu rītu atnākot redzu murdā pie bērziem veselu baru putnu, kas nu nekā nevar tikt laukā bez manas palīdzības. Netālu pļavā ganās pelēks zirgs. Nedēļu vēlāk redzu, kā pavadā peldus aizved zirgu ganībās pēri ezeram uz salu.
Sestdienas vakars. Pilssalā balle. Spēlē orķestris. Apkārt salai iras dažas laivas, kas ir skaisti krāsotas, arī airi ir krāsoti. No Tempļa kalna puses tuvojas laiva, tajā sēž divi jauni cilvēki – puisis un meitene. Puisis vareni airē. Saprotu – viņi nav vietējie un nezina ceļus starp pāļiem, tāpēc pavisam drīz uzsēžas uz pāļa un ir pavisam bezpalīdzīgi. Sienu vaļā melno, darvoto vecā vīra laivu un dodos palīgā. Airu nav, ir tikai gara kārts, bet arī tas ir labi. Tā ir mana pirmā laivas braukšanas reize. Bet ne pēdējā. Dažu vasaru laikā daudziem palīdzēju – uz pāļiem sēdošiem. Un allaž, izmantojot vecā vīra melno zvejnieka laivu.
Viena diena man palika atmiņā jo sevišķi. Biju atnācis uz savas laipas. Lielie puikas – Krievu Jānis un Ieviņu Uldis – jau bija paspējuši nopeldēties un devās projām. Atkal ieraudzīju sirmo vīru baudām murdus. Vienā no murdiem pašā astē bija iegājusi sevišķi liela zivs. Vīrs kaut ko pie sevis skaitīja, man šķiet, sarunājās ar zivi, jo teica: “Ej, man ir kauns tevi ņemt, jo tu esi tikpat sirma kā es.” Zivs bez steigas iegrima dzelmē, it kā saprazdama veco vīru. Kopš tās dienas ir pagājuši vairāki gadu desmiti. Braucot garām tai vietai, šķiet, redzu savu sapņu laipu un veco, sirmo Dobelnieku tēvu.
