Četrdesmitgadnieks Jānis agrāk netika īpaši sapņojis par Ņujorku, drīzāk par Dienvidamerikas džungļiem – Venecuēlu, Brazīliju vai Kolumbiju. Bet nu jau kādu laiku viņa dzīve saistīta ar Ameriku.
Četrdesmitgadnieks Jānis agrāk netika īpaši sapņojis par Ņujorku, drīzāk par Dienvidamerikas džungļiem – Venecuēlu, Brazīliju vai Kolumbiju. Bet nu jau kādu laiku viņa dzīve saistīta ar Ameriku. Tā nu iznācis, ka uz savām mājām Latvijā viņš brauc kā ciemiņš.
Pirms prombraukšanas viņš nejutās kā Sprīdītis, kas dodas pasaulē laimi meklēt, bet gluži pretēji – apzinājās, ko vēlas. Viņš nebija samulsis par to, ka vairs nav divdesmitgadnieks, kam vairāk piedien neprātīgas idejas un alkas pēc piedzīvojumiem. “Gribēju pārmaiņas dzīvē, nopelnīt un kaut ko redzēt. Man bija apnicis skatīties, kas notiek Latvijā,” laikrakstam stāsta Jānis.
Braucienu uz Ameriku viņš plānoja vairākus mēnešus. Vēl Latvijā esot, apzinājies, ka jebkurā brīdī varēs atgriezties atpakaļ mājās, ja neatradīs darbu vai radīsies lielas problēmas. Vienīgais, kas viņam bija zināms, – kāda paziņa svešajā un nezināmajā zemē, kura solīja palīdzēt. Pārējais bija atkarīgs no paša prāta spējām un veiksmes. “Braucot uz turieni pirmo reizi, tas ir svarīgi. Otrajā reizē citu palīdzība man vairs nebūtu nepieciešama,” ir pārliecināts vīrietis. Viņš uzskata, ka pirms došanās tālajā ceļā vajagot sev izvirzīt augstāku mērķi, nekā spēj sasniegt, tas garantēts mazāk vilšanos. Viņš bilst, ka neesot izbaudījis to dīvaino baiļu sajūtu, kas nereti pārņem cilvēku, kad viņš nezina, kas sagaida rīt.
Negribēja, lai apzog
“Svarīgākais bija tas, lai būtu laba veselība un lai mani neapzagtu,” saka viņš. Jānis uzskata, ka viņam bijušas arī pietiekamas angļu valodas zināšanas. Tiesa gan, sapratis, ka dažādi izteicieni un vārdu izruna spēji atšķiras no sarunvalodas Amerikā. Zināšanas šajā valodā cenšoties nemitīgi padziļināt. Jānis ātri atradis darbu apkalpojošā jomā, par kuru viņš īpaši nevēlas runāt, un sameklējis jumtu virs galvas, kas arī bijis pats galvenais. “Es uzreiz varēju iejusties vienkāršā amerikāņa dzīvē. Domāju, ka man tas nenācās grūti un īpašas pūles nesagādāja. Viss ir atkarīgs no cilvēka – ja viņš vēlas strādāt, tad spēs nopelnīt. Ja tu būsi laipns pret citiem, tad arī viņi izturēsies labvēlīgi,” saka Jānis.
Saņem spēcīgu pļauku
Visvairāk izbrīnījis, ka vairums amerikāņu esot korpulenti, slaidus cilvēkus tur varot redzēt maz. Jānis nebaidās teikt, ka amerikāņi atstāj pārēdušos cilvēku iespaidu. Toties ir labsirdīgi un atvērti. Pārsteidzoši, ka amerikāņiem ir šaurs redzesloks un daudzas lietas pasaulē viņi vērtē virspusēji, taču apzinās savas valsts varenību un pārākumu pār citām. “Pagājušā gada 11. septembra notikumi amerikāņu pašcieņai un varenībai ir iecirtuši spēcīgu pļauku,” secina viņš. Arī drošības pasākumiem tagad tiekot pievērsta daudz lielāka nozīme. “Brauciena laikā lidostā man lika novilkt kurpes, jo likās, ka tajās esmu ko paslēpis, bet citur varētu teikt, ka mani delikāti izčamdīja,” saka Jānis.
Citiem neizrāda īgnumu
Viņš nezina teikt, cik ilgi vēl dzīvos Amerikā, un nepieļauj domu, ka varētu tur palikt pavisam. “Ja nu vienīgi apprecēšu kādu nēģerieti,” smejas Jānis. Šobrīd Latvijā nevēlētos atgriezties, jo, viņaprāt, sameklēt nodrošinātu darbu būtu problemātiski. “Amerikā dzīvot ir daudz vienkāršāk. Tur cilvēki nezina, ko nozīmē vārds “taupība”,” saka vīrietis.
Amerikāņi stundā var nopelnīt, sākot no sešiem dolāriem,” saka viņš. Viņi nekad neizrāda citiem savu īgnumu, nepatiku vai dusmas. “Varbūt nereti tas viss ir uzspēlēts, taču tas ir daudz patīkamāk, nekā izdzirdēt ko aizskarošu,” saka četrdesmitgadnieks. Viņš atklāj, ka amerikāņi ir strādīgi, un darbdiena viņiem ir garāka nekā Latvijā. Arī attieksme pret darbu ir salīdzinoši nopietnāka nekā Latvijā. Sabiedriskās vietās alkoholu lieto mēreni, jo pārmērība šajā lietā var beigties ar cietumsodu.
Nolūzt pa gabaliņam
Jānis ir pārliecināts, ka jauniem cilvēkiem noteikti vajadzētu doties uz ārzemēm strādāt vai mācīties, ja vien tas ir iespējams. To vajag pamēģināt. “Arī tādiem, kam skola ir bijusi kā mokas un nav vēlēšanās mācīties tālāk. Sevi vajadzētu piespiest apgūt tikai svešvalodu,” saka Jānis. Viņš atzīst, ka paša lielākais ieguvums, dzīvojot svešatnē, – izveidojies citādāks skatījums uz dzīvi. Jānis atklāj, ka it nemaz nav vīlies priekšstatos par Ameriku. Viņš pieļauj, ka ne visiem latviešiem, kādu laiku dzīvojot Amerikā, būtu pieņemama viņu mentalitāte. Amerikāņi, kontaktējoties ar latviešiem, nebūt nedomājot, ka latvieši ir muļķi.
Neatgriezīsies kā miljonārs
“Mums tikai nav tādu iespēju, kādas ir amerikāņiem. Latvijā jebkurš no mums dzīvo kā uz ledus gabala, no kura ik pa brīdim nolūzt kāds gabaliņš. Maz ir tādu, kas spēj nodrošināt sevi mūža garumā un neuztraukties, kā dzīvot tālāk,” spriež vīrietis. Zelta vērta esot loģika: ja nestrādāsi, tad cits nekas neatliks, kā pamazām degradēties. Viņš piekrīt, ka Latvijā bieži vien nākas strādāt par velti. Tomēr cilvēkam, lai arī cik viņš bagāts būtu, ir jāstrādā. “Nauda sniedz drošības sajūtu un pārliecību par sevi. Laimi – noteikti ne. Nauda ir pārbaudījums, ar ko visi nespēj tikt galā,” domā Jānis, kura mērķis nebūt nav no Amerikas atgriezties kā miljonāram. Viņš droši saka, ka būs spējis pielāgoties amerikāņu dzīvesveidam, gūt vērtīgu dzīves pieredzi un iemācījies ilgoties pēc lauku pirts, latviešu sievietēm un rupjmaizes.
