Izskatās, ka šogad pavasarīgais marta mēnesis kļuvis par vienīgo, kurā saņēmām iespēju izbaudīt īstu ziemu.
Izskatās, ka šogad pavasarīgais marta mēnesis kļuvis par vienīgo, kurā saņēmām iespēju izbaudīt īstu ziemu. Lai gan Alūksnes iedzīvotājiem auksts laiks un liels sniega daudzums ziemas periodā nav nekāds jaunums, šķiet, pēdējo dienu dabas untumi sagādājuši īstu pārsteigumu.
Sarunās ar cilvēkiem atklājās, ka vairums par šādām dabas kaprīzēm nepriecājas. Lielākās likstas sagādāja tieši sadzīves problēmas. Atzīšos, ka arī es nebiju iepriecināta, kad kārtējo rītu, verot vaļā savu lauku māju durvis, to priekšā bija sasnigusi pamatīga sniega kārta. Kad vakaros, dodoties uz mājām, tā puteņoja, ka pat pa pilsētas ietvēm nācās pārvietoties, brienot pa kupenām. Kad rītos, dodoties uz sabiedriskā transporta pieturu, māca šaubas – ieradīsies vai neieradīsies autobuss, nokļūšu vai nenokļūšu laikā uz darbu?
Tiesa, vairāki mani draugi par šādu attieksmi bija izbrīnīti, ziema ir mans mīļākais gadalaiks. Ja pat es nepriecājos par sniegu un puteni, ko tad varot gaidīt no citiem? Tajā brīdī es sapratu, ka pēdējās dienās vienīgais, kam es pievērsu uzmanību, bija sniega radītās problēmas. Tajā pašā laikā es taču varēju priecāties, beidzot mūs ir aplaimojusi īsta ziema.
Šķiet, ka to novērtēja arī bērni, kuri, baudot skolēnu brīvdienas, izmantoja iespēju vēl pēdējo reizi ļauties ziemas priekiem. Iespējams, viņi izrādījušies gudrāki par pieaugušajiem – ja neaizmirst, ka ikvienai lietai ir savas pozitīvās un negatīvās puses.
