„Kā lai šobrīd vienaldzīgi klusē, kā lai tādā brīdī projām iet, ja visapkārt Vecpiebalgas..” Ak, jā, nu sajaucu mazliet, sajaucu… tas jau bija tepat, Jaunpiebalgā, un neba nu ūdensrozes, bet mūzikas skaņās bērzi zied, jo bērni Piebalgā dzied…
“Kā lai šobrīd vienaldzīgi klusē, kā lai tādā brīdī projām iet, ja visapkārt Vecpiebalgas..” Ak, jā, nu sajaucu mazliet, sajaucu… tas jau bija tepat, Jaunpiebalgā, un neba nu ūdensrozes, bet mūzikas skaņās bērzi zied, jo bērni Piebalgā dzied…
Nu, un ja tā pavisam, pavisam nopietni, tad es mēģināšu (bet pagaidām nekādi neizdodas) pastāstīt par bērnu un jauniešu popmūzikas konkursu – festivālu “Zem manas…”, tputu, “Zem Ķenča cepures”. Redziet, šis pasākums, kad sabrauc bērni no daudzām, daudzām vietām te, manā mīļajā Piebalgā, nenotiek pirmo gadu, un katru gadu es šim pasākumam pošos ar lielu atbildību. Es pat mācos jaunas dziesmas, ko nodziedāt noslēgumā kopā ar konkursa dalībniekiem, bet šogad… jā, šogad viss gandrīz sagāja grīstē. Redz, vasara jau ir tāds laiks, kad neba es viens tāds pasākumu rīkotājs. Izrādījās, ka vai puse mūsu mīļās zemītes taisa visādas sadziedāšanās, sadejošanās un, kā par spīti, tieši tajā pašā dienā, kad bija paredzēts pasākums zem manas, tas ir, Ķenča, cepures.
Es jau domāju, ka neviena bērna nebūs. Vai, un tā sakreņķējos, ka 31.maijā paliku mājās un nekur negāju, sak – ka nav, lai arī nav – brūvēšu miestiņu Līgovakaram. Pāvuls, brāls, ar” teica, sak – neej, nebendē nervus. Un, ak, lai Dieviņš nogrābstās, kādu kļūdu mēs abi pieļāvām! Tagad gan šis pūš un elš kā sila priede. Es jau atkal vaicāju, vai šim aknas vien ir, ka tā šņāc, bet šis neko neatbild, tik dveš. Pašam ar” žēl. Nu es nekad vairs neļaušos, lai mani kāds saaģitē. Pat ne Pietuka Krustiņš!
Tai festivālā viss esot bijis štokos. Mūsu kluba vadītāja sarunājusi viesus no Trapenes popgrupas “Skabargas” un “Cietos riekstus” (kuri darbojas tikai kopš 9.maija) nodziedāt ne tikai konkursa dziesmas, bet arī sniegt koncertu divas stundas. Un es sēdēju mājās un klausījos Pāvula šņākuļošanā un pļāpāšanā!!! Nedzirdēju ne “Pīrādziņ, nāc ārā!” (kā man patīk šī dziesma!), ne es redzēju, kā meitenes dzied “Vējš aiziet raudādams”, vienlaikus dejojot ar sudraba lentēm, ne dzīvus ežus “Ežu ballē”, ne akrobātiku, ne karnevāla maskas, ne baletu. Un esot pat skanējis Vislatvijas hīts par ripojošo akmeni. Un dziesmas ne mūsu valodā ar fona dejotājiem, īpaši tā – no multenes par Šreku. Bet, pats galvenais, manu noslēguma dziesmu, ko es visu gadu mocī… tas ir, mācījos, mācījos un mācījos… Viņi – visi konkursa dalībnieki – ņem un nodzied bez mācīšanās! Gan mūsējie, gan jūsējie, tas ir, viesi. Un tas viss zem manas cepures, manā estrādē bez manis!!! Te nu vietā tas teiciens par to, ka nav ko nožēlot to, ko esi izdarījis, bet jānožēlo tas, ko neesi pamēģinājis. Nepieļaujiet šādas kļūdas!
Nu nekas…, varbūt, ka mēs vēl šovasar sataisīsimies un aizbrauksim pie trapeniešiem kopā uzdziedāt un paskatīsimies, kur viņi glabā pie mums iegūto kausu un visu pasākumu atkārtosim, ja vien Pāvuls mani atkal nepierunās uz blēņām.
Žēl, ka ne trapeniešu meitenes (Madara, Kristīnīte, Lita, Līga, Liene, Lāsma, Auce), ne zēni (Bruno, Nauris, Jānis) nepalika uz disenīti. Ja kāds man būtu teicis, ka konkurss tomēr notiek, es būtu paspējis visus satikt, bet… nu nekā. Braucamais gan viņiem bijis glauns – busiņš spilgti sarkanā – manā mīļākajā – krāsā, kas piederot Sergejam Beļimenko (IU “Serdžiu”), kurš sponsorēja transportu Trapenes bērniem, lai viņi varētu atbraukt pie manis. Paldies, liels paldies viņam un arī šoferītim! Paldies “Skabargu” un “Cieto riekstu” un, protams, arī manā vārdā! Uz redzēšanos!
Nelaimīgais Ķencis
