Dzīvē bieži gadās situācijas, kurās nezinām, kā rīkoties. Doties pa labi vai kreisi, smieties vai raudāt, darīt vai nedarīt. Izvēļu ir daudz un tās sastopamas ik uz soļa. Bieži vien neviens tā īsti nevar pateikt, kurš variants būtu pareizākais. Ko darīt situācijās, kad redzam, dzirdam, jūtam, ka otram ir slikti un cieš sāpes. Pirmais, ko cilvēcīgi gribas darīt, ir just līdzi un žēlot. Tā sakot, apsēsties blakus un raudāt kopā. Tā es līdz šim darīju, jo uzskatīju par vienīgo pareizo variantu. Tagad esmu sapratusi, ka var, protams, sēdēt blakus, bet var arī pasniegt roku un palīdzēt pakritušajam piecelties. Kas vispār ir žēlošana un ko tā labu dod?
Vai, piemēram, sportists, kurš distanci skrējis divas stundas, lai gan ātrākie to veikuši stundā, būtu jāžēlo. Sākumā varbūt tā arī liekas, taču padomājot nākas secināt, ka nebūt nav jāžēlo, bet gan jālepojas un jāslavē. Par spīti visam viņš ir pieveicis distanci, ir finišējis. Varbūt tas bija viņa dzīves sapnis, varbūt mērķis un tādā gadījumā šis skrējiens nebūt nav mokas, bet gan prieka pilns laiks. Te nav vietas žēlumam. Viņš varētu likties kā upuris, bet tikpat labi šis mirklis var būt dzīves bauda vai jēga.
Par to, ka žēlošana ne vienmēr ir pareizākā izvēle, pārliecināja kādas jaunas meitenes dzīvesstāsts. Viņai bija tikai nieka 14 gadu, kad dzīve apmeta nežēlīgu kūleni. Dzīvespriecīgo un smaidīgo meiteni notrieca motocikls. Grāvī viņa gulēja viena, līdz izdevās sasaukt palīdzību. Motocikls aizbrauca, it kā nekas nebūtu noticis. Trieciena rezultātā meitene guva smagu traumu, turklāt ārstēšanas laikā zaudēja dzirdi. Viņai sākās pavisam cita dzīve. Taču meitene par dzīves pavērsienu nemaz nesūkstās un turpina smaidīt un baudīt dzīvesprieka pilnu dzīvi. Šo meiteni iepriekš sastapu pilsētas ielās, un viņa vienmēr smaidīja. Pat nevarēju iedomāties, cik nežēlīgs dzīves pavērsiens viņu skāris. Ir pagājuši 16 gadi, un Laura joprojām ir dzīvespriecīga, smaidīga un sabiedriski aktīva. Pirms kāda laika viņa motocikla vadītāju sastapa autobusā. Vien mazu acumirkli sastapušies viņu skatieni. Nekas vairāk. Viņa netur ļaunu prātu uz šo puisi un saka – “kas bijis, lai paliek pagātnē”. Tā spēj pateikt vien stiprs cilvēks. Te nav vietas žēlumam, vien jūtu lepnumu. Tieši šādi – stipru cilvēku – stāsti pavisam ikdienišķās situācijās liek saprast, ka reizēm satraucamies un bēdājamies par pilnīgiem sīkumiem, apvainojamies un nesarunājamies nevietā. Kā gan ir dzīvot ar apziņu, ka pāridarītājs dzīvo kaimiņmājā, vada normālu dzīvi un nejūt ne kripatiņu no sāpēm, ko izjūt viņa?
