Man šķiet, ka cilvēka mūžu var salīdzināt ar kamolu, kurā tiek iepīta diena aiz dienas un gads aiz gada. Es domāju, ka mums katram mūža garums kaut kur ir ierakstīts, tikai mēs neviens nezinām, cik katrs ilgi nodzīvosim.
Man šķiet, ka cilvēka mūžu var salīdzināt ar kamolu, kurā tiek iepīta diena aiz dienas un gads aiz gada. Es domāju, ka mums katram mūža garums kaut kur ir ierakstīts, tikai mēs neviens nezinām, cik katrs ilgi nodzīvosim.
Aizvakar biju ciemos pie 94 gadu vecas tantītes, kura ir ļoti dzīvespriecīga un izskatās gadus 20 jaunāka, nekā patiesībā ir. Par spīti dažādām grūtībām dzīvē un piedzīvotajam kara laikam, viņa ir izaudzinājusi sešus bērnus un spējusi saglabāt nerimstošu optimismu un humoru. Viņas mūžs ir bijis kā krāsains pavediens, kurā piedzīvots it viss. Es domāju, ka mums, jaunajai paaudzei, no viņas ir ko mācīties – kā cilvēks gadu desmitiem ir mācējis iet cauri dzīvei ar smaidu un nekad nepadoties grūtību priekšā.
Ļoti interesanti bija klausīties sirmās māmuļas stāstos par to, kādi bija cilvēki viņas jaunībā, kādi darbi tika veikti tolaik un ka bērni jau kopš mazotnes tika radināti pie fiziska darba, jo tajos laikos arī bērniem bija jādomā, kā sev maizīti nopelnīt.
Ar katru paaudzi cilvēki mainās un pārveidojas viņu tradīcijas. Arī klimats Latvijā pamazām paliek citādāks – pēdējos divus gadus nav bijusi kārtīga un ilga ziema un šogad vēl nav bijusi arī kārtīga vasara, tomēr es ceru, ka tā vēl atnāks. Arī mēs vairs neesam tādi, kādi bija mūsu vecāki, un mūsu bērni nebūs tādi, kādi tagad esam mēs.
