Pamodos pirmdienas rītā un sapratu, ka ir īstais laiks atklāt strītbola sezonu – tā uz manu jautājumu par iemesliem, kas pamudinājuši ar sporta darba organizāciju nesaistītu cilvēku sarīkot strītbola turnīru, atbildēja alūksnietis Viktors Bērziņš. Sekoja vizīte pie Alsviķu pagasta pārvaldes vadītāja, konsultācijas sacensību rīkošanā pie Alūksnes novada basketbola čempionāta organizatoriem, ar vietējo puišu palīdzību sakopts sacensībām nepiecieciešamais sporta laukums, un nedēļas beigās pēkšņi radusies ideja bija pārvērtusies reālā strītbola turnīrā, kas pulcēja gandrīz 20 komandas.
Dienu vēlāk Apē norisinājās šajā pusē vēl nebijis pasākums – “Upju festivāls Vaidava 2010”. Šis notikums izcēlās ar savu pārdomāto organizāciju un plašo vērienu, kas piesaistīja publiku ne tikai no tuvējiem novadiem, bet arī attālās Rīgas. Tiesa, tikai pasākuma rīkošanā iesaistītie zināja, ko tas no viņiem prasījis: nepilna mēneša laikā piešķirt Apes novada Kultūras forumā dzimušajai idejai konkrētas aprises, izmantojot tikai vietējo iedzīvotāju atsaucību un nesavtīgu darbu no pašu puses, jo viss paveikts gandrīz bez nekāda finansējuma.
Šie divi notikumi lika aizdomāties, cik ticami turpmāk izklausīsies aizbildinājumi par to, kas ir un kas nav iespējams. Atmiņā atausa vairākkārt dzirdētie skaidrojumi par pasākumu vai sacensību rīkošanas sarežģītību, ierobežotajām finansiālajām iespējām, kas liedz sarīkot kaut ko vērienīgu un kvalitatīvu, kā arī mūsu atrašanos perifērijā, kas nespēlē par labu publikas piesaistīšanai ārpus savējo loka. Nu uz to visu man beidzot būs atbilde: nekam no tā visa nav nozīmes, ja vien ir patiesa vēlme un gribēšana.
