Aptuveni 40 gadus Liepnas internātskolā strādā Rūta Bērziņa.
Aptuveni 40 gadus Liepnas internātskolā strādā Rūta Bērziņa. Darbu Liepnas internātskolā viņa sāka kā klašu audzinātāja, bet nu jau desmito gadu ir mācību pārzine.
Jau no agras bērnības R. Bērziņa zināja, ka būs skolotāja. “Kad augu, bija grūti pēckara laiki. Atceros, kā bērnībā grozījos spoguļa priekšā, rullēju matus un teicu: “Tādu frizūru veidošu, kad būšu skolotāja.” Nu tas ir piepildījies. Pedagoga darbs man ļoti patīk. Ir gandarījums, ka bērni mani atzīst par mīļu skolotāju,” saka R. Bērziņa.
Ir sirsnīgas attiecības
Strādāt uz Liepnu viņa atnāca uzreiz pēc Liepājas Pedagoģiskā institūta beigšanas. Dzīvē izvadījusi trīs audzināmās klases. Ļoti draudzīgas, sirsnīgas un tuvas attiecības Rūtai ir ar pirmo audzināmo klasi, audzēkņiem nu jau pašiem ir bērni, kas tagad mācās Liepnas internātskolā. “Viņus es saucu par saviem mazbērniem. Satieku ceļā un saku: “Tu esi mans mazbērniņš, tu arī un arī tu!” Stāstu, kā mācījās un dzīvoja viņu mammas un tēti šajā skolā. Ar pirmo audzināmo klasi man ir bijušas trīs sirsnīgas tikšanās pēc skolas. Pirmajā reizē visi ieradās ar savām otrajām pusītēm. Otrajā tikšanās reizē līdzi bija arī bērni, bet trešajā reizē bija vieni paši. Prieks, ka katrs no viņiem ir atradis savu vietu dzīvē,” atzīst R. Bērziņa.
Priecē mazbērnus
Visvairāk laika tiek pavadīts skolā, bet arī mazbērniem Rūta vienmēr atrod brīvu brīdi. “Vasarā mazbērniem cenšos sagādāt prieku, tāpēc rīkoju pasākumus ar citu māju bērniem. Nopirkām laivu un piemājas dīķī sarīkojām jūras ballīti. Tajā piedalījās gan bērni, gan pieaugušie. Mazdēls vizināja savus draugus ar laivu pa dīķi, bet mēs, pieaugušie, viņus izvadījām ceļā ar laba vēlējumiem un mīļi sagaidījām atpakaļ.
Internātskolā ir grūti
Dzīvē Rūta ir bijusi klāt daudzu cilvēku bēdās, jo iet par izvadītāju bērēs, kad viņu aicina. “Tas ir grūts pienākums, jo sevī izdzīvoju viņa dzīvi,” viņa atzīst. Sevi raksturo kā labestīgu un vienkāršu cilvēku.
“Manuprāt, es labi saprotos ar kolēģiem. Varbūt esmu par daudz laba. Cenšos saprast un palīdzēt cilvēkiem, jo šeit ir ļoti grūti. Šī nav parasta skola, tāpēc ir jāizprot gan bērnu, gan kolēģu rīcība. Bērni sevī glabā daudzas rūpes, jo katrs uz internātskolu ir atsūtīts ar pagasttiesas rīkojumu un dzīvē ir daudz pārcietis. Daudzreiz bērni mūs nesaprot, un ir jānorij kāds rūgts kamols, jo bērniem šķiet, ka mūsu prasības ir pārāk augstas, bet mēs nevaram rīkoties citādāk. Skolotājs arī ir tikai cilvēks ar savām problēmām. Ja eju uz stundu un redzu, ka bērnam ir skumji, daru visu, lai palīdzētu,” saka R. Bērziņa.
Lasīt iemācīja māte
Rūtai patīk latviešu valoda. “Mans vaļasprieks ir grāmatu lasīšana. Mājās pa šiem gadiem ir sakrājies daudz grāmatu. Patīk dzeja. Tuva ir Ārijas Elksnes, Kornēlijas Apškrūmas un Vēsmas Kokles- Līviņas lirika. Manuprāt, tā ir manam vecumam piemērota. Labi noglabātas dziļā atvilknes stūrī stāv arī pašas rakstītas rindiņas, bet tās gan nekad nedomāju publicēt. Patīk lasīt slavenu cilvēku dzīvesstāstus,” atzīst R. Bērziņa. Vislabākās atmiņas Rūtai ir par māmiņu Vilmu. “Viņa bija gaišs un mīļš cilvēks. Mājās bērnībā bija tradīcija dāvināt grāmatas ar ierakstiem. Mana māmiņa brīnišķīgi lasīja. Vakaros ģimene pie lampas gaismas sapulcējās un klausījās viņas lasījumā. No tā laika man arī ir mīlestība uz grāmatu. Tagad viņa ir debesīs un es vienmēr lūdzu viņai padomu un svētību,” viņa saka.
