Gluži kā kāršu namiņš vienā mirklī sabruka manas ilūzijas par veiksmīgu iepirkšanos interneta veikalos. Septiņreiz pamēģināju, astotajā “iekritu”. Biju iemīļojusi internetā pirkt sadzīviskas lietas. Cenas demokrātiskākas, izvēle plašāka un piegāde ērta. Tomēr man iemīļotais interneta veikals ar laipno un atsaucīgo apkalpošanu vienreiz lika vilties – saņēmu nekvalitatīvu preci! Vismaz man tā likās. Veikals visas manas aizdomas noliedz un saka, ka prece vienkārši nav man piemērota. Tik vienkārši un punkts. Pati vainīga, ka pirku. Cīnīties jau varot un slikto kvalitāti varot pierādīt, taču viss process tik darbietilpīgs un laikietilpīgs, ka rokas nolaižas bezcerībā. “Štrunts” par “padsmit” latiem. Labāk dzīvošu mierīgi, nevis kašķēšos. Un varbūt pat labi, ka tie ir tikai “padsmit” lati, nevis daudz lielāka naudas summa. Man tā ir gluži kā mācībstunda – pilnīgi pārliecināts nevari būt nekad.
Tomēr visa situācija kopumā liek par šo to aizdomāties. Rūgtuma kamols kaklā iespiedies un piedzīvoto vilšanos nespēju aizmirst, lai arī kādi labumi tiktu piesolīti turpmākai sadarbībai. Un nav jau pat vainīgs veikals. Kļūdas un brāķi var gadīties visiem, pat smalkākajiem un dārgākajiem veikaliem. Taču, ja vienreiz esmu pievilta – aizmirst grūti. Gluži cilvēcīgi un pašsaprotami. Tāpat kā veikalā nopērkot ne pirmā svaiguma desu. Nākamreiz vai nu desa tiek rūpīgāk nopētīta, vai arī šim veikalam iets ar līkumu.
