Šogad cilvēki ir
pievērsuši uzmanību lielajai Alūksnes iekšezera aizaugšanai.
Tas nozīmē, ka iepriekšējos gados situācija nav bijusi tik
saasināta.
“Vasarās
iekšezerā novērojams arvien blīvāks aizaugums. Lielākais
piesārņojums iekšezerā konstatēts pretī AS “Simone”, Martas
līcim un pie vecās “VEF” filiāles. Šobrīd ievācam paraugus
un veicam analīzes, lai saprastu, kā labāk iekšezeru attīrīt.
Ir vajadzīgi pētījumi, lai tad, kad attīrītu iekšezeru, netiktu
atbrīvotas vielas, kas būtiski kaitētu visam ezeram,” saka
Alūksnes novada pašvaldības aģentūra “Alja” direktors Māris
Lietuvietis.
Lai risinātu
situāciju, uz Alūksni brauc pētnieki, arī no Taizemes, lai
padziļināti pētītu iekšezeru un tā piesārņojumu.
M.Lietuvietis informē, ka ezerā ir atklāta arī jauna aļģu suga,
kuras izplatībai varētu būt saistība ar iekšezera piesārņojumu.
“Tā ir tikai viena no hipotēzēm. Pētījums noslēgsies nākamā
gada vidū, un tad būs zināmi arī šīs aļģu sugas izcelšanās
iemesli. Ja šīs aļģes perēklis izrādīsies iekšezers un tā
piesārņojums, tad, to attīrot, mēs arī atbrīvosim no šīs
aļģes visu ezeru,” pauž M.Lietuvietis.
Vides
risinājumu institūta vadošais pētnieks Matīss Žagars informē,
ka nākamnedēļ notiks konkrētāka iekšezera izpēte. “Vasaras
pētījumā Alūksnes ezerā atradām aļģes, kas norāda uz ezera
nogulumu piesārņojumu.” stāsta M.Žagars. Latvijas
Hidroekoloģijas institūta
pētniece Ingrīda
Puriņa informē, ka atrastā
aļģe (Gloeotrichia echinulata)
ir viena no potenciāli toksiskajām zilaļģu sugām. “Mazie
graudiņi, par kuriem jūs vasarā brīnījāties, bija tieši šī
aļģe. Pavasarī tā dzīvo uz grunts, bet, sākoties siltākam
laikam, paceļas uz ūdens virsmas,” teic I.Puriņa.
M.Žagars uzsver, ka šī
zilaļģu suga spēj pielāgoties dažādiem apstākļiem un
iekšezers ar padomju laikos atstātajām nogulsnēm ir pilns ar
barības vielām, no kurām šīs zilaļģes var baroties. “Šīs
ir potenciāli toksiskās zilaļģes. Ezerā viss ir saistīts, un
tas ir gluži tāpat kā daudzdzīvokļu mājā – ja viens trokšņo,
tad otrs nevar gulēt. Tiem, kuri šovasar pamanīja šīs aļģes un
peldējās, gan nav pamata uztraukties. Dramatiskākais, kas varētu
būt, ja sabiezinām krāsas, ir tas, ka šie toksīni var nokļūt
ezera barības ķēdēs un ar zivju patērēšanu uzturā cilvēks
laika gaitā var savā organismā uzkrāt kaitīgās vielas. Tieši
tādēļ ir svarīgi izpētīt, kur atrodas piesārņojuma avots,”
uzsver M.Žagars.
