Valdība nolēmusi vēl uz gadu atlikt autoostu darbības efektivitātes
uzlabošanu un izmaksu samazināšanu. Tas liecina, ka joprojām nav
atbalsta iecerei mainīt autoostu darba apmaksas sistēmu, iesaistot
autoostu finansēšanā pašvaldības.
„Pārvadātāji
sūdzas, ka ir augstas autobusu iebraukšanas maksas autoostu
teritorijās. Tāpēc jau ilgāku laiku tiek spriests, ka autobusi nebrauks
autoostās, ka tas nav vajadzīgs. Ir vēlme ietaupīt naudu, taču nav
vienprātības, kā to izdarīt. Viens no iespējamajiem risinājumiem
paredzēja daļēji novirzīt finansējumu autoostām caur pašvaldībām. Taču
Latvijas Pašvaldību savienība iebilda, ka tā netiešā veidā uz pašvaldību
pleciem tiks uzlikts jauns finansiālais slogs,” skaidro viens no SIA
„Alūksnes autoosta” īpašniekiem Aigars Kaparšmits.
Viņš atzīst, ka
šobrīd autoostas ieņēmumi ir mazi. Tie ir atkarīgi no pārvadātāju
maksājumiem, kas tiek atzīti kā slēpta valsts dotācija. Sabiedriskā
transporta pakalpojumu sniedzēju izdevumi par autoostu pakalpojumiem
tieki iekļauti izmaksās, un pārvadātājiem radušies zaudējumi tiek
kompensēti no valsts budžeta dotācijas. Tas nozīmē, ka visas autoostas
netieši tiek subsidētas no valsts budžeta līdzekļiem. Satiksmes
ministrija ir izveidojusi starpinstitūciju darba grupu, kurai līdz
1.septembrim jādod izvērtējums par autoostu noteikto maksu par
pakalpojumiem pārvadātājiem. „Tas neko nemaina, ka uz gadu tiek atlikta
šī jautājuma izlemšana. Nedomāju, ka nedaudz vairāk kā eiro par vienu
iebraukšanas reizi autoostā ir liela maksa,” saka A.Kaparšmits.
Autoostās
pārdoto biļešu apjoms, salīdzinot ar autobusos pārdoto skaitu, ir ļoti
neliels. Alūksnes autoostā iegādājas vienu līdz divas biļetes autobusa
reisam. Tāpēc autoostas pakalpojumu izmantošana ir neefektīva un rada
papildu zaudējumus. „Nezinu, kāpēc pasažieri biļetes vairāk pērk
autobusos, lai gan to iegāde autoostā viņiem nerada papildus izmaksas.
Iespējams, tas skaidrojams ar pārvadātāju attieksmi – nereti tiem ir
noteikts, ka jāpārdod biļetes autobusā, jo autoostai ir jāatskaita
procenti no pārdoto biļešu skaita. Tie ir niecīgi, bet acīmredzot
nevēlas maksāt,” spriež A.Kaparšmits. Viņš uzsver, ka tā nav tikai
Alūksnē, bet arī Gulbenē, Smiltenē, Balvos un citviet. „Ieņēmumi no
biļešu pārdošanas nesedz pat maksu par vienotās biļešu tirdzniecības
sistēmas uzturēšanu, par ko ir jāmaksā autoostai. Protams, cilvēkiem ir
ērti, ka var iegādāties biļeti uz jebkuru vietu valstī vai arī
starptautiskam reisam,” norāda A.Kaparšmits.
Satiksmes ministrijā
uzskata, ka valstij turpmāk jāuzņemas minimālo pakalpojumu finansēšana
un neatkarīgi no autoostas lieluma jāsedz tikai tās izmaksas, kas
saistītas, piemēram, ar perona izmantošanu pasažieru iekāpšanai vai
izkāpšanai no autobusa un nepieciešamās informācijas izvietošanu, kā
arī, iespējams, par daļu platības no uzgaidāmās telpas.
Nesen
A.Kaparšmits kļuva par valdes locekli SIA „Gulbenes autobuss”, kas ir
pašvaldības uzņēmums. Viņš atzīst, ka situācija Gulbenes autoostā ir
tāda pati kā Alūksnē, kur autoosta ir privāts uzņēmums.
„Autoostu
problēmas būs jārisina agrāk vai vēlāk. Ja tas būs jādara pašvaldībām,
droši vien naudu tām nedos vai arī iedos nepietiekami. Manuprāt, ir
jārisina problēma kopumā, jo autoostas un pārvadājumi ir viena kompleksa
sastāvdaļas. Diemžēl pārvadājumi tika nodoti privātās rokās, bet par
autoostām pašvaldības lēma dažādi,” secina Alūksnes novada domes
priekšsēdētājs Arturs Dukulis. Viņš uzskata, ka tagad nevar prasīt, lai
pašvaldība organizē sabiedriskā transporta pasažieru apmaiņas vietas
ārpus autoostām. Iespējams, ir pilsētas, kur tas nepasliktina autobusu
pieejamību, bet Alūksnē pašvaldības zemi pieturvietai varētu nodrošināt
Torņa ielā vai Apeskalnā – tātad tālu no pilsētas centra. Līdz šim
strīdos par to, kurš un cik daudz par autoostu pakalpojumiem maksās,
jautājums par pasažieru komfortu ir palicis otrajā plānā, lai gan tieši
pasažieru skaita saglabāšana un palielināšana nepieciešama gan
pārvadātājiem un autoostām, gan arī valstij un pašvaldībām.
