10. Tas paziņa stāstīja, kā vienu vīrieti reiz gribējis apzagt, bet šim bijis bail iegriezt vecim pakaļā, jo bikses bijušas ļoti piegulošas. Tāds piedūriens (no krievu vārda “prikol”).
10. Tas paziņa stāstīja, kā vienu vīrieti reiz gribējis apzagt, bet šim bijis bail iegriezt vecim pakaļā, jo bikses bijušas ļoti piegulošas. Tāds piedūriens (no krievu vārda “prikol”). Beigās tomēr apzaga to veci. Kā tur tajā teicienā: gan vilks paēdis, gan kaza (pakaļa) dzīva!”
Žēl bērnu un dzīvnieku
Mēs ejam cauri tunelim uz Centrālo staciju. Uz kāpnēm stāv maza meitenīte un ubago. Ingars izvelk no kabatas desmit santīmu un iedod meitenei. “Kad man ir kāds lieks santīms, vienmēr iedodu kādam bērnam, kurš ubago uz ielas. Invalīdu man mazāk žēl. Ir viens tāds onkulis, kurš ubago un kuram it kā nav labās rokas. Vienreiz, kad gājām ar draugiem pa maskačku, skatāmies – tam pašam onkulim pēkšņi abas rokas parādījušās. Krāpnieks tāds! Lai iet strādāt, nevis mums te prātus muķī (duļķo) ar savu it kā invaliditāti. Kaut gan katrs jau pelna, kā māk.
Īstenībā esmu ļoti emocionāls: skatoties dramatisku filmu, vienmēr raudu, ja esmu viens. Ja skatāmies visa ģimene, tad tēloju, ka tas mani neskar, un kaklā sakāpušo kamolu noriju. Vīrieši neraud, citiem redzot, tas liecina par viņu vājumu, un tas ir slikti. Bet man žēl bērnu, dzīvnieciņu…”
Gribētu redzēt zvaigzni krītam
Mēs stāvam uz perona un gaidām elektrisko vilcienu uz Lielvārdi. Vakars ir auksts, un naksnīgās debesis pilnas zvaigznēm. Ingars smēķē un sapņaini raugās zvaigznēs.
“Nekad neesmu redzējis, kā zvaigznes krīt. Citreiz izeju naktī uz balkona uzpīpēt un skatos zvaigžņotajās debesīs cerībā ieraudzīt kādu zvaigzni krītam. Bet nekad vēl nav laimējies ieraudzīt… Mani draugi gan bieži redz un iedomājas dažādas vēlēšanās. Saka, piepildoties.
