7. Čigāniete pie baznīcas. Ingars ved mani pa kaut kādām aizdomīgām ieliņām. Visapkārt nav neviena cilvēka. Ir tik kluss, ka var dzirdēt, kā vējš virpulī lapas dancina. Kaut kur tālumā skan ātrās palīdzības sirēna.
7.
Čigāniete pie baznīcas
Ingars ved mani pa kaut kādām aizdomīgām ieliņām. Visapkārt nav neviena cilvēka. Ir tik kluss, ka var dzirdēt, kā vējš virpulī lapas dancina. Kaut kur tālumā skan ātrās palīdzības sirēna. Liekas, visi cilvēki no šejienes evakuēti. “Sveiki!” – pēkšņi saka Ingars. Viņš sveicina kādu vecu čigānu tautības kundzīti, kura ar bērnu uz rokām nosēdusies pie baznīcas ieejas. Viņa kaut ko piedāvā, un Ingars atbild: “Ņetu ģeņeg! Šaluhi ņetu?”(Nav naudas! Vai šaluhas nav?) Čigāniete pakrata galvu, un mēs dodamies tālāk. “Viņa te katru dienu sēž un brīvi tirgo narkotikas. Kas ir šaluha? Tās ir magoņu galvas. Ir galvas un ir salmi. Es nezinu, kā labāk paskaidrot.”
Paejam garām Latvijas Neatkarīgās televīzijas ēkai, un Ingars ved mani kādas mājas pagalmā. “Gaidi mani šeit, es aiziešu uzkumārīt”. Pēc kādām piecām minūtēm Ingars atnāk, un es redzu, ka viņa acis ir kļuvušas citādākas. “Es te vienmēr nāku kumārīt,” Ingars paskaidro.
Ēšana – dzīves bauda
“Aiziesim kaut kur paēst?” viņš pēkšņi jautā un turpina: “Viena no manas dzīves baudām ir ēšana. Es ēdu daudz un bieži. It īpaši, kad uzpīpēju zāli. Es, piemēram, vienā klases ekskursijā septiņus latus tikai čipsos noēdu.
