Stāsts turpinājumos. 6. Ingars demonstratīvi rāda savas rokas. “Kā tu sāki lietot narkotikas?” painteresējos.
Stāsts turpinājumos. 6.
Ingars demonstratīvi rāda savas rokas.
“Kā tu sāki lietot narkotikas?” painteresējos. “Pirmkārt, es neuzskatu sevi par narkomānu! Bet par to, kā es sāku… Man viens draugs – Norcis no Rīgas – bija parādā naudu. Naudas viņam tobrīd nebija, un viņš man tās vietā piedāvāja zāli. Es arī piekritu. Iepatikās man kumārīt (pīpēt zāli), to daru jau pusotru gadu. Esmu pats strādājis arī par dīleri, pārdevis narkotikas, bet šo nodarbošanos ātri pametu, jo tas aizņem šausmīgi daudz laika, miega un nervu. Labāk būt patērētājam, nevis izplatītājam.”
Kā kaijas atkritumu tvertnē
“Man nepatīk Rīga. Te viss ir tik pelēks un drūms. Rīgā nevar sajust gadalaikus. Savā mazpilsētā es jūtos daudz labāk. Kad man būs nauda, nopirkšu māju Ogrē – nav tālu no Rīgas, un Ogrē vienmēr var kumāru (zāli, marihuānu) nopirkt.” Ingars aizsmēķē cigareti un turpina.
“Laikam būs jāaiziet pastaigāties pa Mazā Kalna ielu. Citi mani sauc par ekstrēmā tūrisma piekritēju, bet man patīk, tur vismaz daba elpo. Te, centrā, cilvēki man atgādina kaijas atkritumu tvertnē. Bļaustās, ķērc cits uz otru, lidinās no vienas vietas uz citu. Maskavas ielas rajonā cilvēkiem ir mierīgāks dzīves ritms. Man tur patīk dažas
vēl nenodedzinātās un nenopirktās vecās koka mājas. Protams, “maskačkā” dzīvo daudz čavas (čigāni), kuri tā vien gaida ievilināt savā pagalmā kādu jaunu klientu. Es jau visus dīlerus pēc skata zinu. Vislielākā maskačkas autoritāte ir Hotābičs. Viņš ir konkrēts narkovecis. Dzīvo netālu no bijušā Aviācijas institūta.”
“Esmu pats par sevi”
Pa ceļam uz Maskavas ielas rajonu pretī Zinātņu akadēmijai ir pareizticīgo baznīca. Mēs ejam tai garām un vērojam, kā cilvēki, pirms tajā ieiet, metas ceļos un pārmet krustu. Arī viens aizdomīga izskata puisis paiet mums garām un demonstratīvi pārmet krustu. “Šis džeks stacijā pārdod efedrīnu,” Ingars čukstus man saka. “Laikam domā, ka, pārmetot krustu, Dievs viņam visus grēkus piedos.”
“Vai tu tici Dievam?” jautāju Ingaram. “Es nepiederu nevienai oficiāli pārstāvētajai ticībai. Esmu pats par sevi. Kaut gan kaklā vienmēr nēsāju pareizticīgo svētbildi “Svetoi čudotvorec Nikolaša” (svētais brīnumdaris Nikolajs). To man pirms diviem gadiem uzdāvināja viena sieviete. Otrā kulona pusē rakstīts “Glāb un pasargā” (krievu val.). Varbūt tāpēc nekas slikts ar mani nekad nav noticis. Svētais Nikolajs mani sargā.” Viņš to pasaka un muļķojoties pārmet krustu.
