Stāsts turpinājumos. 5. Zēns palaists savā vaļā. “Viņš vienmēr bijis jauks zēns. Viņš man dzīvo kaimiņos,” stāsta Ingara kaimiņiene Ilma Rudzīte.
Stāsts turpinājumos. 5.
Zēns palaists savā vaļā
“Viņš vienmēr bijis jauks zēns. Viņš man dzīvo kaimiņos,” stāsta Ingara kaimiņiene Ilma Rudzīte. “Esmu jau veca un dzīvoju viena. Kad viņš ar saviem brāļiem ziemai skalda malku, vienmēr arī man saskalda. Cik tad man, vecam cilvēkam, vajag. Ingars vienmēr bijis jautrs un atraktīvs. No visiem brāļiem viņš liekas vislabsirdīgākais un emocionālākais. Nav viņam dzīvē viegli gājis, pietrūcis tēva stingrās rokas.
Citreiz atnāk pie manis piezvanīt, un es redzu viņa stiklainās actiņas. Saprotu, ka atkal ar draugiem kaut ko sapīpējies. Viņš man pats reiz izstāstīja, ka smēķē kaut ko labāku par parastu tabaku. Es jau arī neesmu naiva. Man liekas, tie viņa tā saucamie draugi viņu pieradināja pie šīs lietiņas. Visādas jau baumas klīst pa Lielvārdi. Ko tad es viņam pārmetīšu, pašam savai galvai uz pleciem jābūt. Māte arī viņu nevar izkontrolēt, raujas vairākos darbos. Vecākajiem brāļiem pašiem sava dzīve. Ingars palaists savā vaļā. Man tikai bail, ka viņš nesāk špricēties. Žēl būtu noraudzīties, kā labs puisis pārvēršas par rūdītu narkomānu.”
Ripas rīt negrib
“Pašlaik es pīpēju tikai zāli. Vidēji četras reizes nedēļā. Uzskatu, ka tas ir par daudz. Pirms kāda pusgada es vēl riju visādas ripas – amfetamīnu un citus mēslus. Sākumā man tas patika, un es arī citiem stāstīju, cik tas forši. Bet ar laiku sapratu, ka šī vieliņa nav priekš manis – biju nokrities svarā, sačakarējis veselību, jo tad, kad tu ēd “vitamīnu”, var negulēt nedēļu. Esi noguris, gribi aizmigt, bet nevari. Citi mani paziņas vēl tagad lieto amfetamīnu, bet, ja es vienreiz sev pateicu “nē”, tad tas ir mans galīgais lēmums. Es varētu atmest arī zālītes pīpēšanu, bet negribu. Tagad vēl ne. Jo kā citādāk atslābināties? Dzert negribu, jo dzērumā cilvēki sastrādā visādas muļķības.
Es saviem bērniem nekad neļautu ne dzert, ne zāli pīpēt. Nav svarīgi, ar ko nodarbojies viņu tēvs. Sliktais nav jāpārņem. Man tikai bail, ka tad, kad man būs pašam savi bērni, būs izdomātas daudz bīstamākas vielas, no kurām apdolbīties (apreibināties).”
Zāle ir tramplīns
“Tās ir absolūtās muļķības, ja jaunietis domā, ka zāle nav kaitīga un no tās nerodas atkarība,” skaidro Rīgas narkoloģiskā centra darbinieks Artis Laučs. “Tā nav fiziska atkarība, kāda rodas heroīna lietotājiem (lomkas ar visām no tā izrietošajām sekām), bet zāles pīpētājiem rodas psiholoģiska atkarība. Gandrīz
95 % narkomānu ir sākuši ar zāles pīpēšanu, bet atnāciet un paskatieties, kādi viņi izskatās tagad! Ļoti daudzi marihuānas pārdevēji to apstrādā ar heroīnu, tādējādi pieradinot šos it kā nevainīgos zāles pīpētājus pie stiprākām narkotikām. Nepaiet ilgs laiks, un cilvēks sāk lietot daudz stiprākas narkotikas. Zāle ir kā tramplīns nopietnākām narkotikām.”
Labāk būt patērētājam
“Tā nav taisnība, ka, pīpējot apšpricētu zāli, var rasties tāda atkarība, ka es nepilna mēneša laikā varu “uzsēsties uz adatas”,” Ingars man paskaidro, kad es pastāstu viņam narkologa viedokli. “Nav tā! Tā ir paša cilvēka vaina, ka viņš sāk špricēties. Es arī esmu veselu mēnesi pīpējis ar heroīnu apstrādātu zāli un, kā redzi, staigāju vēl ar nesadurstītām rokām.
