Pagājušās nedēļas nogalē devos ciemos pie sešu bērnu ģimenes, kurai pirms nepilnām divām nedēļām nodega pašu celtā un izremontētā māja un saimniecības ēka līdz pamatiem.
Pagājušās nedēļas nogalē devos ciemos pie sešu bērnu ģimenes, kurai pirms nepilnām divām nedēļām nodega pašu celtā un izremontētā māja un saimniecības ēka līdz pamatiem.
Mēs, cilvēki, patiesībām esam neaizsargātas būtnes – pret dažādām likstām, slimībām un nelaimēm, un neviens nav no tām pasargāts. Neviens no mums nezina, kas notiks pēc minūtes, stundas, rīt, parīt vai aizparīt. Vienā dienā tu esi kungs, bet otrā – jau kalps. Vienā brīdī tu vari būt bagāts, bet otrā – jau nabags. Tādēļ zināmā mērā var teikt – bagātība nav naudā, bet gan veselībā.
Ar patiesu cieņu apbrīnoju šo ģimeni! Saimniece ir rūpīga un gādīga sieviete. Bērni – laipni un jauki – auklē nupat maijā dzimušo mazo māsiņu. Apbrīnojams ir arī šīs ģimenes vīrs un tētis, kas ar asarām acīs, skatoties uz krāsmatām, klusiņām nočukst, ka tas nekas, ja tik būtu nauda, tad uzceltu visu vietā.
Pat nezinu, kā lai to nosaucu – tā ir spīts vai dzīves rūdījums, kas liek doties dzīvē tikai uz priekšu un nepadoties. Nekad nepadodies – pat šādā dzīves brīdī!
Un izeja ir jāatrod, tai vienkārši ir jābūt. Ģimenei vajag, kur dzīvot. Saimniecei vajag, kūti, kur turēt lopiņus, kas ir vienīgais iztikas avots, neskaitot vīra algu. Bērniem vajag pagalmu, kur izskrieties, mazajai māsiņai drīz vajadzēs vietu, kur rotaļāties.
Ir tikai jātic, ka viss labais dzīvē vēl tikai priekšā un ka viss vēl nokārtosies. Es ticu, un jūs? Ne velti paruna teic, ka caur sāpēm un ciešanām nāk laime un prieks. Turēsim īkšķus un ticēsim!
