Kāda lasītāja šonedēļ uz redakciju atnesa vēstuli, kuru rakstījis viņas dēls no Anglijas.
Kāda lasītāja šonedēļ uz redakciju atnesa vēstuli, kuru rakstījis viņas dēls no Anglijas. “Publicējiet, lai cilvēki izlasa, kā klājas tiem latviešiem, kas dodas peļņā uz ārzemēm. Viegla tā maize nav, un romantikas maz,” secina viņa, taču smaidot piebilst, ka dēla vēstules smaržojot pēc zemenēm un sviedriem. Ar Annas atļauju piedāvājam jums nedaudz ieskatīties Anglijas viesstrādānieka Jāņa ikdienā.
Kaut kas starp uzraugu un brigadieri
Drīz būs pagājis gads, kopš es aizbraucu – nemaz neliekas tik daudz. Varbūt tāpēc laiks iet tik ātri, jo daudz strādājam. Sezonā no maija līdz oktobra beigām viss norit steigā, ko pie mums varētu salīdzināt ar siena laiku. Bieži vien strādājam 12 līdz 16 stundas. Šosezon es nelasu zemenes. Manu darbu angliski sauc “supervisor”, kaut kas starp uzraugu, vagaru un brigadieri, bet neviens no šiem vārdiem īsti neizsaka būtību. Nogurst pamatīgi, jo visa diena jāpavada uz kājām.
Ir arī liels psiholoģiskais spiediens, jo bieži vien kāds grib tevi piešmaukt, vai arī, spiežot kompjūtera (tas ir uz lauka, darbojas uz baterijām līdzīgi kā mobilais telefons, tikai reizes piecas lielāks) taustiņus, pastāv iespēja kļūdīties, ieskaitot vairāk kastes, kā arī atnestās kastes nejauši pierēķināt citam.
Ja tā notiek, tad strādnieks pēc pāris minūtēm atnāk un rāda biļeti ar nepareizo vārdu un ir neapmierināts, ka jāpagaida, kamēr kļūda kompjūterā ir izlabota. Turpretī, ja esi kļūdījies un četru atnesto kastu vietā reģistrē 14, neviens pie tevis nenāks sūdzēties, ka viņam nez kāpēc ir uzradušies lieki 13 lati, jo sezonā zemeņu kastes (3,5 kilogrami) cena ir 1,30 lati. Vienu kasti vidēji var salasīt 10 minūtēs. Protams, vakarā, kad no mazā kompjūtera informācija par visu dienu tiks ievadīta lielajā, fermeris un zemeņu lauka īpašnieks Deivids būs izbrīnīts, ja zemeņu būs par daudz vai par maz.
Ogas turīgiem cilvēkiem
Kad uz lauka strādā ap 100 srādnieku, vidēji katrs nopelna 40 līdz 60 latus, kopumā dienas beigās sanāk liela summa. Abi brāļi fermeri Stīvens un Deivids vēlas, lai viss būtu taisnīgi. Ne strādnieki apkrāpti, ne ferma palikusi zaudētājos. Bet tas ne vienmēr ir tik viegli izdarāms. Iedomājieties: ir karsts laiks un ik minūti kāds nāk ar pielasītām zemeņu kastēm, citreiz pat stāv rindā un dusmojas, ka tik lēni pieņem kastes.
Protams, kamēr viņi stāv rindā, ir iespēja vēl pielasīt pa kastei. Taču, ja no mums prasa augstu kvalitāti, tad arī mēs prasām, lai to ievērotu, lasot zemenes. Mūsu fermera zemenes tiek pārdotas vietā, kur iepērkas īpaši turīgi cilvēki.
Zemenes lasa ne visai augstās kartona kastēs, kurās iekšā ir plāni taisnstūrveida trauciņi, kuriem apakšā ir plēve ar gaisa burbuļiem. Tie ir līdzīgi sviesta trauciņiem, caurspīdīgi. Katrā ir 400 gramu zemeņu. Zemenēm noteikti jābūt 1,5 centimetri garam kātiņam. Tas tādēļ, ka anglis zemenes nelobīs. Viņam vajag iebāzt mutē, bet kātiņš un zaļā bārkstīte paliek rokā.
Rodas arī citas problēmas, ja norauj zemeni aiz ogas, nevis aiz kātiņa. Pēc pāris stundām uz zemenes var redzēt pirkstu nospiedumus. Tajā vietā oga sāk bojāties, bet zemenei no lauka līdz pircējam vēl ir garš ceļš. Kartona kastes krauj uz paletēm (vienā paletē ap 300 kilogramu zemeņu), kuras ar autokāru turpat, uz lauka, iekrauj refrižeratorā, kur momentā apstājas ogas gatavošanās process. Zemenei nevar būt vairāk par pieciem procentiem baltuma – negatavās vietas, jo oga vairāk negatavosies līdz pat veikalam un arī tur tās turēs vēsumā. No lauka zemenes ved uz pakotavu.
Par čurāšanu sods – 200 latu
Katru kasti, precīzāk, katru trauku nosver, lai panāktu 343 gramu noteikto svaru. Tiek arī pārbaudīts, vai traukā nav kāds salmiņš. Zemeņu dobes ir pārklātas ar plēvi. Tikai vietā, kur aug zemeņu stāds, ir caurumiņš, bet uz plēves, lai zemenes neapdegtu, starp vagām ir salmi. Iznāk, ka zemenes lasas salmos. Ir vairākas tonnas salmu uz hektāra. Tāpēc arī, tulkojot no angļu valodas, zemene – srawberry (straw – salmi, berry – oga) sanāk salmu oga.
Pakotavā strādniekiem (vairums no tiem ir studenti) jābūt baltos halātos, galvā lakatiņi, nedrīkst būt gari nagi, nekādas kosmētikas, ne smaržu, ne losjonu. Nedrīkst būt bižutērija un pulksteņi, jo var gadīties, ka no gredzena vai ķēdītes var kaut kas iekrist zemeņu traukos, ko nepamanītu var aizsūtīt uz veikalu. Nedod dievs, ja kāds ko tādu uzies, būs lielas ziepes.
Tādas pašas prasības ir uz lauka, izņemot baltos halātus. Nedrīkst smēķēt vai ēst tuvāk par 15 metriem, kur tiek lasītas zemenes vai arī pie zemeņu kastēm. Nekad nedrīkst, lasot zemenes, iemukt krūmos un pačurāt, par to draud 200 latu sods, jo krūmos nevar nomazgāt rokas.
Lasot zemenes, tās var arī ēst, taču pēc pāris apēstiem kilogramiem “parauj” uz tualeti tāpat kā pēc arbūza ēšanas. Kāpēc iet uz tualeti 300 metrus, ja var iemukt krūmos. Taču uz to skatās stingri. Ja pieķer, tad ir lielas nepatikšanas. Es šad tad kādu pieķēru. Negribējās sodīt ar lielo naudas sodu, centos iziet no situācijas, piemēram, aizsūtot čurātāju sēdēt visu dienu autobusā, kamēr citi pelna naudu, lai nākamreiz zinātu ceļu uz tualeti. Grēks būtu atskaitīt no algas 200 latus.
Pirmais pa biksēm dabūšu es
Visas zemenes šķiro pirmajā klasē (skaistas zemenes, vidēja lieluma, ar izteikti vienveidīgu formu) un otrajā klasē (zemene ir pārāk liela vai maza, vai kropla). Bieži vien strādnieki pasviež kastes apakšā lielās zemenes, kuras īstenībā ir daudz par lielu pirmajai klasei, bet virsū uzlasa īstās pirmās klases zemenes, jo par pirmās klases kasti maksā 50 santīmus.
Tāpēc arī uz lauka ir galds, kur pieņem zemenes. Tur strādā Ilze un Tatjana no Kijevas, arī es šad tad piepalīdzēju. Bet mans galvenais uzdevums bija rūpēties, lai visas gatavās zemenes tiktu nolasītas.
Nereti daži krāpnieki lasīja tikai lielās vai arī tikai pirmās klases zemenes. Par laimi, es vienmēr pierakstīju blociņā vagas numuru un lasītāja vārdu. Ja arī kāds nolasa savu vagu un veikli dodas pie jaunas, es pārbaudu. Ja pieķeru nevīžībā, tad vajag pārlasīt. Un tā, protams, ir laika un naudas zaudēšana. Es varu saprast, ka neuzmanības pēc kāda oga paliek, bet pēc mēneša jau var redzēt, kurš cenšas, bet kurš tikai halturē.
Ja no 100 metru garas zemeņu vagas var nolasīt ap 150 kilogramu zemeņu, bet paviršs lasītājs nolasa tikai 100 kilogramu, tad, protams, ir žēl, ka 50 kilogrami paliek sapūšanai. Nākamo reizi,lasot šādu vagu, pēc pāris dienām kāds ir ķezā, jo karstā laikā zemenes bojājas ātri.
Lasot zemenes, kastes stāv uz plastmasas ragaviņām, un tajās lasa sabojājušās zemenes, kuras nekādā gadījumā nedrīkst atstāt uz lauka. Es arī rūpējos, lai visas šīs prasības ievēro. Ja būs kādi iebildumi, tad pirmais pa biksēm dabūšu es, tāpēc arī man maksā lielāku naudu nekā citiem, lai viss būtu kārtībā.
Latvieši ir kašķīga tauta
Uz lauka strādā gan ukraiņu, gan bulgāru, gan rumāņu un poļu studenti. Viņus vērojot, man radies iespaids par tautu. Parasti ukraiņi ļoti cenšas taupīt naudu, pat līdz galējībām. Piemēram, bija viena meitene, kas nedēļā tērēja tikai trīs latus un pārtika no maizes, tējas un burkāniem, kaut arī pelnīja labi. Kad citas meitenes gatavoja ēst, viņa sēdēja un ar žēlabainām acīm skatījās, kā viņas ēd. Kad viņas ierosina nopirkt produktus, pagatavot kopēju maltīti, tad skopā meitene izliekas nedzirdam. Taču, kad jāēd, tikmēr hipnotizē, kamēr kāds neiztur un ielej zupas šķīvi badmiram, kuram bankā ir pāris tūkstoši latu.
Poļi samērā bieži mēdz būt negodīgi, turpretī bulgāri nekad tevi necentīsies apmānīt, bet vienu otru reizi var paslinkot un paslaistīties. Rumāņi centīsies ar tevi sadraudzēties, lai tu ar viņiem kļūtu draugs, lai vēlāk var darīt, ko grib. Protams, vienmēr ir izņēmumi.
Angļi sevi uzskata par vienu no gudrākajām tautām, ir pašlepni, kaut arī bieži vidusmēra anglis zina tikai vienu valodu, nevar sareizināt vai saskaitīt vienkāršas kombinācijas. Arī ģeogrāfiju angļi zina slikti, bieži nevar nosaukt, cik ir okeānu, nezina lielām valstīm galvaspilsētas.
Latvieši pie mums skaitās visstrādīgākā tauta, turpat pussolīti zemāk ir ukraiņi.
Ko vēl labu var teikt par mums? Esam izglītoti cilvēki ar labām valodas zināšanām. Tomēr latvieši ir viena no kašķīgākajām tautām. Ne jau tā, ka lien kauties, bet patīk pakašķēties un ir skaudīgi. Neko jau nevar darīt, tādi mēs esam.
Jānis
