Ja kāds prasītu, kas kļuvis par manu aizvadītās nedēļas lielāko notikumu, tad es nešauboties varētu teikt, ka tas bijis sestdien Apē notikušais Latvijas Puķu draugu saiets. Tiesa, nozīmīgs man tas bija nevis pasākuma vērienīguma un krāšņuma, bet gan pašas ieguldītā darbiņa dēļ, kur es kļuvu par vienu no daudzajiem gidiem, kas uzņēmās uzdevumu pastāstīt par Apes novadu un izvadāt atbraukušos viesus pa tiem paredzētajiem maršrutiem.
Dīvaini, bet daudzi, uzzinot par šo ieceri, uzreiz jautāja – vai tiešām man nav žēl sava brīvā laika vai arī man nav nekā cita, ar ko to aizpildīt, ka tas jāizmanto šādā veidā? Šie jautājumi manī radīja neērtības sajūtu, jo galu galā, ja reiz arī pārējie gidi to darīja bez atlīdzības, ziedojot savu brīvo laiku, vai tiešām mans brīvais laiks ir vērtīgāks par viņējo? Lai vai kā, bet šobrīd nepavisam nejūtos kā zaudētāja, kas „izšķiedusi” savu brīvo laiku. Kaut gan, ņemot vērā organizatoru paveikto, man uzticētais darbiņš ir vien piliens jūrā, emocijas un prieks par paveikto ir neaprakstāms. Domājams, tas ne uz pusi nebūtu tik liels, ja netiktu darīts vienkārši aiz vēlmes kādam palīdzēt, turklāt apziņa, ka esi bijis daļiņa no pasākuma, kurā pozitīvas emocijas guvuši simtiem citu cilvēku, šīs sajūtas tikai paspilgtina.
Galu galā, lai gūtu prieku un gandarījumu par paveikto, vajag pavisam nedaudz – pietiek vien ar labām domām un vēlmi palīdzēt, jouz pozitīvām emocijām balstīti darbi sniedz arī tādām pašām emocijām apdvestu atalgojumu.
