Latvijā skaļi skandē dažādas kampaņveidīgas akcijas, kas aicina uz ārzemēm izbraukušos latviešus atgriezties dzimtenē.
Latvijā skaļi skandē dažādas kampaņveidīgas akcijas, kas aicina uz ārzemēm izbraukušos latviešus atgriezties dzimtenē. Valdība izsaka aicinājumus, uzmundrinājumus, bet tomēr neko labāku nepiedāvā. Neredzu nevienu reālu pasākumu, kas no dzimtenes aizbēgušajiem liktu apsvērt iespēju atgriezties. Vai nesamērīgi augstā inflācija, joprojām zemās algas un kredītu ierobežojumi varētu būt vilinājums cilvēkiem, kas svešumā bauda pārticību? Šie cilvēki ir izjutuši bagātīgu dzīvi, neuztraukšanos par kredītiem un to, vai rīt vēl būs darbs. Atgriezties nabadzības un stresa pārņemtā valstī nav kārdinājums.
Vēl absurdāks šķiet tas, ka ārzemēs strādājošajiem atgriežoties liek samaksāt nodokļu starpību. Valdība šādi vēlējās panākt, lai cilvēki nemaz nemēģinātu doties projām, bet kārotais efekts ir pretējs – jau aizbraukušie latvieši nemaz nedomā maksāt šo nodokļu starpību, bet gan tieši apsver iespēju nekad vairs neatgriezties un pat mainīt pilsonību.
Ir skumji šādi zaudēt savus tautiešus, un negribas domāt, ka situācija ir bezcerīga. Gribas ticēt, ka ir iespējams radīt apstākļus, lai cilvēki atgrieztos. Te gan nelīdzēs tukši solījumi, bet vajadzīgi reāli darbi. Ja ārzemēs strādājošie latvieši redzēs, ka dzimtenē var dzīvot tikpat labi kā ārzemēs, viņi atgriezīsies. Atgriezīsies, jo mīl šo zemi, savas ģimenes, mājas, svētkus un tradīcijas. Šīs vērtības spēj izkonkurēt pat lielu daudzumu naudas.
