Mūsu Dzimtenei zilas acis
ar saules zeltītām skropstām.
Mūsu Dzimtenei tāss svārki
ar pīpeņu zeķēm kājās.
Mūsu Dzimtenei mirdzošas acis
kā debesīs zvaigznes mirdz naktīs.
Mūsu Dzimtenei brīvības sakta
pie krūtīm kā sargs ir sprausta.
Mūsu Dzimtene skaista,
jo Baltijas jūras viļņos tās atspulgs laistās.
Mosties, mana pilsēta, līdz ar gaiļiem, kuri rīta agrumā most! Celies līdz ar viņiem, kas baznīcas torņos, saullēktu sveicot, liek gaišai un mirdzošai mūsu pilsētai aust! Ar Latviju sirdīs mums mosties un celties pie jūras, kam dzintars acīs mirdz. Mūsu zemei un saulei, kāpām, akmeņiem, jūrai ir senatnīgs skaistums, ko glabā tās sirds. Šī zeme kā dzintara lāse mirdz, jo māmuļa jūra to auklē. Tās vidū zied Rīga – mūsu Dzimtenes sirds, ko latviet’s ar dziesmu ceļ saulē.
Tev, Latvija, stiprai un varenai būt, savai valodai dzintara mūžību dot un plašajā pasaulē dzirdamai, redzamai kļūt! Dosim savai zemītei un sev godu, uzpucēsimies, uzvilksim goda svārkus, uzģērbsim baltus goda cimdus, izravēsim no savas dzīves nezāles un izvilksim skabargas no dvēseles. Iedēstīsim savām ģimenēm ābeles un gaidīsim augļus. Āboli no ābelēm tālu nekrīt, tā mums izdosies dzīvot pa spirāli vai apli, kur mūsu ceļš nekad, nekad nebeigsies ne mūsu bērnos, ne bērnu bērnos, un tā joprojām. Mēs būsim un paliksim savās saknēs.
Mūsu kopējais Baltijas ceļš – Latvija, Lietuva, Igaunija – ved mūs pretim saulei. Gaisma ir dzīvība, cerība un cilvēces dzīves brīvība. Vēl jau saule lēks spožāk, vēl jau rīti degs dzīvāk un pasaulei pārlīs gaišāk saules gaisma pilnībā. Mirdzēs saullēkti sirdīs, dvēseles dzīlēs un pasaule visu pildīs, miers un saule virs zemes.
