Es jums teikšu, ka tās pašvaldību vēlēšanas nāk kā stihiska nelaime. Nu ko mums tās dos? Ko mums pēdējā laikā ir devusi Latvijas daba?
Es jums teikšu, ka tās pašvaldību vēlēšanas nāk kā stihiska nelaime. Nu ko mums tās dos? Ko mums pēdējā laikā ir devusi Latvijas daba? Viendien zvērīgu salu, otrā dienā slapjdraņķi. Eh.
Tā i vēlēšanas. Nu tuvojas. Nu un kas? Laukos ceļus ziemā pat pirms vēlēšanām nekaisa. Un rajona centrā jūtamies kā pīļu dīķī. Turklāt uz ielām peļķēm apakšā vēl arī ledus. Ej tik un krīti augšpēdu. Re, mana laulene Toņa kā iekrita peļķē, tā ne pati jaudāja piecelties, ne es šo kājās uzstutēt varēju. Piebļāvu visu ielu. Palīgā saukdams. Domāju, ka no domes kāds atskries glābt. Pabalstu vismaz izmaksās. Kā stihijā cietušajiem. Vēlēšanas tak tuvojas! Nekā. Garāmgājēji vēl apsauca mani. Sak, ko bļaunot. Nav jau ugunsgrēks. Nežēlīga, es jums teikšu, tā tauta ir. Skaidrs. Pašvaldība tak rāda piemēru, kā pret manu Toņu jāizturas. Vienaldzība. Tā to varētu nosaukt vienā vārdā. Es jums teikšu, man ar sava sieva sāk nepatikt. Nudien. Līdz ar jaunām vēlēšanām gādāšu sev jaunu lauleni.
Nu ir vairāki kandidātu saraksti. Bet kāds labums? Manis tak tur nav! Visas kandidātu personības klusē, it kā ūdeni mutē būtu ieņēmušas. Eh, būtu es viņu vietā, tad gan sarīkotu īstu dubļu kauju. Sev un tautai par prieku. Jāmācās no vadoņiem. Par piemēru. Nu kā tas Lembergs Ventspilī prot ar dubļiem apmētāt Šķēli Rīgā. Ģeogrāfiskajiem attālumiem, es jums teikšu, nav nekādas nozīmes. Galvenais ir labā griba, reklāma un azarts.
Tā izskatās, ka mūsmājās viss jau ir sarunāts. Kurš būs mēris, kurš vietnieks, kurš desmitnieks… Tāpēc ar savā starpā šie neplēšas. Es jums teikšu – tas viss ir vienkārši smieklīgi. Kāda jēga vēlēšanas rīkot. Tie paši veči vien pašvaldībās sēdēs. Mūžīgie. Kalnieši. Nu lai sēž ar. Vai man kāds naids? Lai tak neliekas zinis ne par manu sūro bezdarbnieka likteni, ne par manu sievu, daudzbērnu māti Antoņinu.
A man prātā… Valentīna diena. Tas nekas, ka es un mana ģimene esam peļķē un zābaki slapi. Eh. Mīlēt gribas. Un ne jau sievu, protams, esmu ieskatījies vienā domes darbiniecītē. Blondīnīte, spulgacīte, eh, Bārbija mana… Mana tu, mana tu, mana būsi tu. Atdosies vai arī noņemšu no darba. Esmu tauta, man ir tādas tiesības. Pieprasīt. Vismaz pirms vēlēšanām.
Ar mīlas kvēlu sveicienu – jūsu Krikumu Antons
