Katra mednieka sapnis ir nomedīt lūsi, bet ne katram izdodas to īstenot.
Katra mednieka sapnis ir nomedīt lūsi, bet ne katram izdodas to īstenot. Mālupes mednieku kolektīva mednieks Stepans Fagucis nomedījis otro lūsi, turklāt prāvu, tāpēc iespējams, ka tā āda un galvaskauss var pretendēt uz medaļu.
“Laika apstākļi nebija labvēlīgi, bet mums laimējās. Trāpīju lūsim, jo man meža kaķis bija pa šāvienam, bet viens es to nevarētu nomedīt. Kolektīvā ir mednieki, kas lenc, dzen un gaida. Tomēr arī tad citu reizi jāatgriežas mājās bez medījuma. Kaķis paliek kaķis, Tikai mirkli parādās skrējienā… Tajā jāpaspēj izšaut, turklāt precīzi,” stāsta S.Fagucis.
Viņš spriež, ka par veiksmi nevar sūdzēties. Pirmo lūsi nošāva pirms trīs gadiem. Par tā galvaskausu dabūja sudraba medaļu. Ir nomedīts arī vilks. Mājā pie sienas redzamas arī aļņu un buku ragu trofejas. Meža cūkas viņš pat neskaita. Tās medīs, kad būs uzsnidzis sniegs. “Protams, plēsoņas ir grūtāk medīt. Tie prot slēpties un apmānīt medniekus. Kad stāv uz gaides, nedrīkst ne kustēties, ne klepot, turklāt visu laiku uzmanīgi jāvēro apkārtne,” saka mednieks.
Uz viņu nāca lūšu māte, bet divi lūsēni bija pa šāvienam mālupietim Agrim Babrim. Viņš vienam trāpīja, bet skatās, ka ir vēl otrs. Kamēr bisi pārlādē, zvērs negaida. A.Babrim šis ir pirmais lūsis. Lai arī mazāks, tomēr tā āda ir skaista trofeja. S.Fagucis pirmā nomedītā lūša ādu uzdāvinājis mazmeitai, bet galvaskausu un medaļu glabā.
Alūksnes rajona mednieki jau nomedījuši septiņus lūšus. Lūsi 17.janvārī individuālās medībās nomedīja Guntars Ratenieks, kurš bija devies bebru medībās. Izveidojusies plāna sniega sega, tāpēc atlikušos trīs lūšus nebūs grūti nomedīt, lai sasniegtu noteikto limitu – desmit lūšus.
