Lielu skādi teļš nepaspēja izdarīt, ja neskaita dažus apēstus kāpostu stādus un pāris nolauztas pupas. Laimas tēvs, stingri saņēmis striķi, izveda lopu no dārza un rāmā mierā devās pa ceļu prom no mājām.
5.
Lielu skādi teļš nepaspēja izdarīt, ja neskaita dažus apēstus kāpostu stādus un pāris nolauztas pupas. Laimas tēvs, stingri saņēmis striķi, izveda lopu no dārza un rāmā mierā devās pa ceļu prom no mājām.
– Būs mierīgāka dzīve, – Laimas māte teica, iedama blakus meitai.
– Pamēģini tādu savaldīt. Arī nauda būs jau šodien.
– Tātad Krūmiņa lopkautuve jau darbojas?
– Varēja teļu vēl paturēt pa vasaru, – māte prātoja. – Tak baidos, ka var tikt zobos meža pelēcim.
Bažas bija pamatotas: blakus sādžā nedēļas laikā vilks saplosīja veselus trīs teļus. Laimas tēvs tikmēr nokļuva pie Boļeslava kautuves. Pagalmā iznāca Ojārs. Teļu nosvēra, ieveda aplokā.
– Nāc uz istabu pēc naudas, – Ojārs lēnā gaitā devās uz mājas pusi.
– Šurp steidzas Anna, – Laimas tēvs apstājās, arī Ojārs atskatījās. Jau pa gabalu varēja dzirdēt tādas kā vaimanas, kā sarunu ar sevi. Bokānu Anna bija neliela apaļu augumu. Viņa nāca ātri, likās – šurp veļas bumba. Brīžiem pie deguna sieviete piespieda kabatlakatiņu, apspiezdama šņukstus.
– Laba diena, sābrien! – Laimas tēvs uzsauca.
– Varbūt kam laba, taču ne man, – Anna ar lakata stūri izslaucīja acis.
– Kāda nelaime mani ir piemeklējusi! Pagājušā gada vērsītis… Sieviete aizgūtnēm sāka raudāt.
– Stāsti, kas notika, – Laimas tēvs jautāja. Ojārs atspiedās ar muguru pret mājas sienu, viņu sievietes asaras neaizkustināja. Vīrietis ar tādu kā pārākuma apziņu raudzījās pāri abiem kaimiņiem.
– Šodien vērsi un govi piesēju pļavā pie meža, jo tur labāka zāle. Kad paveicu citus darbus, sāku mazgāt veļu. Mašīna rūc, es istabā, – Anna sāka stāstīt visu pēc kārtas. – Bet sirds man tāda nemierīga. Šonakt redzēju sliktu sapni – gaļas blāķi. Tas nozīmē, ka būs zaudējums.
– Un tālāk? – Laimas tēvs mudināja kaimiņieni ātrāk izstāstīt notikušo. Anna parasti neprata pateikt īsi un skaidri, bet stāstīja pārāk plaši, novirzoties no temata.
– Tālāk? Ak, jā. Tad es aiznesu izmazgātās drēbes pie dīķa. Skaloju, bet pati domāju, kas tāds slikts var atgadīties? Un tad dzirdu – bauro govs. Es – skriešus uz pļavu. Bet tur… – Anna plati iepleta acis un izpleta rokas. – …milzīgs vilks riņķī vien, riņķī vien ap manu vērsīti. Man no bailēm valoda pazuda, nespēju pat pakustēties. Kad attapos, vilks jau aizļēkšoja uz mežu. Laikam mani pamanīja.
– Ko tu saki?! Gaišā dienas laikā? – brīnījās Ojārs.
– Vilks! Liels, milzīgs ar tādu iesarkanu spalvu un ilkņiem, – Anna teica, tad atkal sāka slaucīt acis lakata stūrī. – Mans vērsis bija tiktāl notrenkts, ka uz purna bija putas. Zeme izdangāta melna.
– Vērsis beigts? – Ojārs vienaldzīgi uzprasīja.
– Nē, bet piecelties vairs nespēj. Kāja pušu. Biju paredzēts rudenī nodot gaļas kombinātā, bet ko tagad? – Anna atmeta visas žēlabas prom. – Ko es tagad varu iesākt? Un tad izdomāju: Boļeslavs taču kautuvi atvēra. Varbūt varētu pie tavas māsas veikalā pārdot?
– Nezinu, nezinu, – Ojārs novilka. -Teļa gaļa ir pavisam kas cits, bet tā… Lops nav tik jauns.
– Bet ko es iesākšu ar vērsi?! Ko? Lops mokās, sāp taču. Nekur nav dzirdēts, ka šādos gadījumos ārstē dzīvniekus. Turklāt tagad silts laiks, – Anna ar acīm urbās Ojārā.
– Tiešām nezinu. Nu, labi, bet ņem vērā, ka cena būs daudz zemāka, – Ojārs lietišķi noteica.
– Esmu ar mieru, tikai palīdzi man, -Anna lūdzās.
– Ej mājās. Es ar tēvu pēc pusstundas aizbraukšu, – Ojārs uzgrieza muguru un iegāja istabā, tādējādi likdams noprast, ka saruna ir beigusies.
– Tu varbūt arī kaut ko pārdevi? – Anna savu ziņkārību nebija zaudējusi.
– Teļu.
– Pareizi izdarīji. Agri vai vēlu vilks to apēstu, – Anna teica.
– Pēc stāstītā iznāk, ka tas ir bijis sarkanais vilks. Droši vien ieklejoja no Baltkrievijas, – Laimas tēvs izskatījās satraukts.
– Ē, vilks paliek vilks, – Anna pagriezās mājup. – Interesanti, ko dara mežsargs un mednieki? Nevienam nekas vairs nerūp. Ir gan laiki pienākuši!
