– Vai tavs mazdēls jau skrien kājām? – Alīda pārtrauca ieilgušo klusumu. – Nesen, – Inga atplauka smaidā. – Tagad visur ložņā, jātur acis vaļā. Viņdien uzrāpās uz palodzes, bet mums piektais stāvs.
– Vai tavs mazdēls jau skrien kājām? – Alīda pārtrauca ieilgušo klusumu.
– Nesen, – Inga atplauka smaidā. – Tagad visur ložņā, jātur acis vaļā. Viņdien uzrāpās uz palodzes, bet mums piektais stāvs. No bailēm vai nosirmoju.
– Būs klintīs kāpējs.
– Ja, ja, – Inga novilka. – Kā tu jūties? Tev laikam tagad ir smagi?
Alīda paskatījās uz sekretāri, nezinādama ko atbildēt.
– Atvaino, tev laikam ir sāpīgi par to runāt, – Inga apmulsa.
– Nē, – Alīda zibenīgi noreaģēja uz jauno ziņu. – Tieši otrādi. Es labprāt par to parunāšos.
Alīda centās izturēties tā, it kā visu zinātu, pati degdama ziņkārē. Kāds noslēpums viņu skar? Kā tas var būt, ka sekretāre ir informēta, bet pašai nav ne jausmas, par ko iet runa.
– Ko tu darītu manā vietā? – Alīda jautāja, tā cerēdama izvilināt nezināmo.
– Nezinu, – Inga noteica. – Lai arī medicīna ir gājusi visnotaļ uz priekšu, tomēr ir arī dziednieki. Es zinu – vīrieši ir stūrgalvīgi, bet parunā ar Reini. Rīgā taču ir dziednieku centrs. Varbūt, ka līdzēs.
Alīda iepleta acis. Tātad Reinis ir slims, un viņa neko nezina.
– Bet ja viņš pats nevēlas? – Alīda nenoteiktā balsī atbildēja. – Ko es varu darīt?
– Tev taisnība, – Inga piekrita. – Labi, ka pats ir kļuvis prātīgāks. Sataisīs operāciju ārzemēs. Galvas audzējs ir šausmīgi…
– Briesmīgi, – Alīda nopūtās. – Par ārzemēm viņš man vēl neteica neko.
– Kā tad. Viņš tikai šodien pārskaitīja daļu naudas operācijai uz Vāciju. Aizmirsu klīnikas nosaukumu.
Alīda juta kā ķermeņa iekšpusē pārvietojas aukstums. Sīki drebuļi kā dzeltenās skudras, kuras svilina ādu līdzko nonāk uz tās, pārskrēja pāri visai miesai. Alīda piecēlās.
– Nesaki Reinim, ka biju atnākusi, – Alīda atvadoties palūdza. – Viņš jau tā ir nervozs.
– Varēji neatgādināt. Vai es pati neredzu, – Inga skābi pasmaidīja.
Steidzoties pa ielu, Alīda pat nejuta, ka sals kož kailajās plaukstās. Nopirkusi telekarti, viņa iegāja tuvākajā telefonbūdā. Jāzvana Gatim, tikai viņš varēja ieteikt kādā slimnīcā taisīt operāciju. Piespiedusi klausuli pie auss, Alīda, ļaudama asarām vaļu, gaidīja, kad atsauksies Gatis. Viņa izdzirda vīrieša balsi runājam vāciski.
– Hallo! Gati, vai tas esi tu? Šeit Alīda, – sieviete centās runāt mierīgā balsī.
– Alīda! Kāds prieks tevi dzirdēt! Nu, malači, jūs abi! – Gatis jautrā balsī sprēgāja. – Pasaki Reinim, ka pārskaitīto naudu saņēmu. Nolūkoju glītu dzīvokli, tā kā Reinis lūdza – neliela pilsētiņa, daudz koku. Skats uz brīnišķīgu ainavu. Jums patiks. Kad domājat pārcelties?
– Es nezinu, – Alīdas asaras izsīka, viņu pārņēma vēl lielāks apjukums. – Gati, es zvanīju… cita iemesla dēļ.
– Tu pateiksi Reinim?
– Gatiņ, to izdari pats. Lūdzu, nesaki viņam, ka es zvanīju. Viņš pēdējā laikā ir kļuvis pārlieku greizsirdīgs. Es zvanīju tādēļ, lai tu pameklētu arī citu variantu. Tur, kur vairāk veikalu, – Alīda iekļāvās sarunā, attapdamās, ka ir jāmelo un jātēlo, ka viss ir kārtībā.
– Ak, sievietes! – skanēja labsirdīgi smiekli.
– Atā, man telekarte beidzas, – Alīda nolika klausuli un atspiedās pret kabīnes sienu. Kā aizmigusi viņa stāvēja, nespēdama uzreiz pārvarēt mulsinošo un pretrunīgo informāciju.
Reinis slims? Grib nopirkt dzīvokli? Daļa naudas pārskaitīta… Alīda nezināja, cik Vācijā maksā dzīvokļi, taču ne jau tik lēti, kā viņu pilsētā. Ja viņa nebūtu ieskrējusi pie Ingas, to neuzzinātu. Maz pamazām Alīdas prātā izveidojās mozaīkas attēls, ko viņa salika no atsevišķiem gabaliņiem – nejaušībām. Reinis cenšas atbrīvoties no viņas, lai varētu pārcelties uz dzīvi Vācijā. Pēc Gata teiktā viņa saprata, ka naudas pietiek dzīvokļa iegādei. Inga bija teikusi, ka Reinis ir pārskaitījis tikai daļu. Tātad uzņēmums bankrotēs. Nauda aizplūdīs prom. Kādēļ? Kādēļ Reinis tā dara?
– Jūs ilgi tur stāvēsiet? – nepacietīgs vīrietis bungoja pa stiklotajām kabīnes durvīm. Viņš jau bija nobriedis sākt lamāties, bet ieraudzījis Alīdas spokaini bālo, no bailēm sašķobīto seju, steidzīgi pakāpās sāņus, dodams tai ceļu.
* * *
Fakti pārlieku griezās acīs. Pat ļoti. Niks Zvirbulis sēdēja pie sava rakstāmgalda kabinetā un centās izanalizēt situāciju. Negadījums solārijā, kas atgādināja strādnieka paviršības kļūmi, tāds vairs nelikās. Salons nebija maksājis nekādas prēmijas saviem darbiniekiem. No kurienes tad radās piecsimt lati? Un tūlīt Artis tiek piekauts gandrīz vai līdz nāvei.
