– Interesanti, vai šīm dzirnavām ir saimnieks? – Māris domīgi jautāja. – Nezinu, varbūt ka nav.
3.
– Interesanti, vai šīm dzirnavām ir saimnieks? – Māris domīgi jautāja.
– Nezinu, varbūt ka nav. Vienīgā mantiniece varētu būt Leonora, – Laima pamāja ar roku. – Viņai ir jau pāri astoņdesmit gadiem. Kādus trīssimt metrus tālāk, ceļa otrā pusē, atradās Leonoras māja. No skursteņa lēnām kāpa dūmi.
– Laima, es nebiju pat iedomājies, kā man tevis pietrūks, – puisis apskāva meiteni un cieši pievilka klāt. Pietiekami ilgi skūpstījis Laimu, Māris jaunieti satvēra uz rokām. Puiša pūkainā lapsādas cepure no straujās kustības nokrita un noripoja pa sniegoto nogāzi lejup.
– Braucam pakaļ, – Māris ar Laimu nošļūca uz dibena pa stāvo nogāzi. Upe atradās pa labi, viņi sēdēja pļaviņā. Kājas sniegā bija iegrimušas līdz pat ceļiem. Puisis nopurināja cepuri un uzlika to galvā.
– Skaties, – Māris pastiepās un uzlika plaukstu virs kādas pēdas nospieduma. Vīrieša plauksta bija vienlīdz liela nospiedumam. – Vilks. Varētu būt tēviņš. Pēdas ir svaigas.
Mīlas skurbums pazuda kā nebijis. Jaunieši uzrāpās pa nogāzi un metās pie zirga. Viņi vēl nezināja, ka šīs pēdas ir tikai sākums kaut kam briesmīgam.
* * *
Pavasara vējš un saules siltie stari ātri aizdzina prom ziemu. Tikai vietumis ēnainākās vietās un mežā varēja redzēt irdenu, netīru sniegu. Tas netraucēja ziedēt zilajām vizbulēm, trallināt cīruļiem un citām radībām mosties no ziemas miega. Līdz ar pārmaiņām dabā, arī nelielajā sādžā vienlaikus izplatījās trīs jaunumi. Tas, kas notiek pasaulē, pat ja tā būtu zemestrīce vai prezidenta vēlēšanas, tā nenodarbina ļaužu prātus kā svaigas ziņas par to, ko dara tuvākais kaimiņš.
Boļeslavs Kārkliņš tāpat kā daudzi citi zemnieki uz jauno reformu par lopkautuvēm, sākotnēji raudzījās skeptiski. Taču kādu rītu viņš pamodās ar pavisam jaunām idejām. Boļeslava rīcībā bija šķūnis, kurā atradās dažādi krāmi. Nevajadzīgās mantas viņš izmeta laukā. Kopā ar dēlu Ojāru un znotu noklāja šķūnī cementa pamatu, ierīkoja noteces reni uz atkritumu bedri. Divas mucas, kādas parasti varēja redzēt kolhozu laikos ganībās, pildīja ūdens krāna lomu. Visbeidzot viņš kaut kur nopirka saldējamās kameras, acīmredzot kādas ēdnīcas likvidācijas procesa rezultātā. Kaimiņi savā starpā apsprieda Boļeslava rīcību. Kautuve, protams, ir laba lieta, taču ikviens klusībā pasmējās pie sevis. Viņi paliks pie sensenām tēvu metodēm, Boļeslava palīdzība nebūs vajadzīga.
Pašam Boļeslavam aiz muguras bija jau visi sešdesmit gadi. Lielu, druknu augumu. Ja jaunībā viņam bija tīri blondi mati, tad tagad – dzeltenīgi sirmi un arvien sarkana seja, it kā nupat būtu atnācis no pirts. Emocionāli auksts un praktisks – viņš pat apprecējās bez mīlestības. Sieva Rita bija neizteiksmīga būtne, varētu teikt – neglīta, taču savulaik bija kolhoza grāmatvede un viņas brālis kādu laiku priekšsēdētājs, kamēr pats Boļeslavs tikai traktorists… Skaidrs, ka tās bija aprēķina laulības. Dēls Ojārs pēc studijām atgriezās tēva mājās un strādāja par inženieri. Arī meita Zane veiksmīgi iekārtoja savu dzīvi. Pagasta centrā viņas ģimenei piederēja veikals. Konkurentu nebija.
Boļeslavs bez šaubām redzēja kaimiņu sejās smīnu, taču viņš skaidri zināja, ka lopkautuve darbosies. Turklāt ar peļņu, un potenciālie klienti būs sādžas un tuvākās apkārtnes zemnieki.
Ja par Boļeslavu kaimiņi raustīja plecus un teica, sak‘, bagātais dara kā grib, bet nabagais kā var, tad vēsts, ka Lidijas dēls grasās privatizēt vecās dzirnavas, izraisīja veselu lērumu tenku. Kā tas iespējams!? Ko viņš darīs ar mūriem? Un, ja mēģinās atjaunot dzirnavas, kur ņems naudu? Ja sākumā klaču tantes tikai izteica versijas, ko Māris domā darīt ar dzirnavām, tad pēc nedēļas sādžas iedzīvotāji bija informēti, ka tur būs bordelis. Tikai kur zagļa dēls ņems naudu?…
Trešais jaunums bija saistīts ar otru, proti, Laima ir zaudējusi kaunu un pati skrien pakaļ Mārim. Jauniete to nezināja, jo sādžā ieradās tikai nedēļas nogalē, bet ja arī nojauta, tad neņēma vērā.
