Sniegs gurkstēja zem kājām. Dūrainī noslēpusies roka ik pa laikam paberzēja degunu. Dvaša kā balta migliņa virmoja ap seju.
1
Sniegs gurkstēja zem kājām. Dūrainī noslēpusies roka ik pa laikam paberzēja degunu. Dvaša kā balta migliņa virmoja ap seju. Skropstas ātri pārklājās ar sarmu. Auksti. Kāju piesitiens, lai no zābakiem nobirst sniegs. Tad noklaudz durvis, un gājēja ir iegājusi baznīcā. Un tas nekas, ja telpā nav silti, jo nelielajā lauku baznīcā nebija nekādas apkures sistēmas. Toties sveču mirdzums, vīraka smarža un ērģeļu skaņas sasildīja dvēseli.
Laima, nometusies uz ceļiem, vēro nelielās figūriņas. Betlēme. Skan Ziemassvētku dziesma. Dievkalpojums tuvojas beigām, bet Laima to, šķiet, nemana. Viņas acis sapņaini kavējas pie izrotātās eglītes un sveču gaismas.
– Paskaties, Lidijas dēls ieradies, – blakus atskan klusi čuksti.
– Gluži kā tēvs…
Laima saraujas. Divu tantiņu sačukstēšanās ir iztraucējusi visu svinīgo noskaņu. Vai tiešām nevar nogaidīt līdz brīdim, kamēr izies laukā? Sievietes turpina sačukstēties. Laima pavērš seju uz to pusi, kurp skatās abas pļāpas. Melnā ādas jakā tērpies vīrietis ar lapsādas cepuri galvā. No mugurpuses viņa nevar atpazīt svešinieku. Un kāda tam nozīme? Drīz vien ļaudis gluži kā čaklas skudras viens pēc otra iztek no baznīcas.
– Priecīgus Ziemassvētkus! – ik pēc brīža atskan vēlējumi.
Laima nepiebiedrojas nevienam ļaužu pulciņam. Šajos svētkos viņa ir vienīgā no ģimenes, kas ieradusies dievnamā: tēvu un brāli ir pieveikusi gripa, arī māte vairāk slima kā vesela.
Garām pabrauca sarkans žigulis. Pustukšs. Jauniete nopūtās. Kārkliņš Boļeslavs ar sievu. Tajā nelielajā sādžā, kur dzīvoja viņas ģimene, Kārkliņu ģimene tika uzskatīta par bagātu: mašīna, telefons, traktors, tas nebūtu nekas īpašs, ja ne kombains, kurš bija vienīgais tuvākajā apkārtnē. Jā, tā bija manta. Un vēl vīzdegunīgi lepna izturēšanās pret kaimiņiem. Ilgi prātot nenācās, jo blakus apstājās slapja asfalta krāsas “Audi”. Atvērās priekšējās durvis. Laima, daudz nedomājot, iesēdās iekšā, nebūs kājām jāiet vairāki kilometri.
– Labdien.
– Čau, Laima, – šoferis pie stūres izrādījās tas pats aprunātais vīrietis baznīcā. – Vai tad vairs nepazīsti mani?
– Māri! – viņa pārsteigta iesaucās.
– Brauc, dēls, – no aizmugures atskanēja rāma balss.
Tikai tagad Laima ieraudzīja veco Lidiju, Māra māti. Apmulsusi, viņa vairs nezināja ko teikt. Tikmēr Māris uzņēma ātrumu. Sarkano žiguli viņi panāca pēc neilga laika. Veikls apdzīšanas manevrs un neliels sniega pārslu virpulis ietriecās Kārkliņa mašīnas logā. Jauniete sajuta gandarījumu un prieku, kad žigulis palika tālu aizmugurē. Pēc dažām minūtēm mašīna apstājās pie aizputināta lauku ceļa.
– Žēl, – Māris novilka. – Citādi būtu aizvizinājis līdz mājām. Vai tad neviens nevar iztīrīt ceļu?
– Nē, – Laima izkāpa no mašīnas. – Paldies.
– Gaidi rīt ciemos, – Māris vēl uzsauca pirms aizbraukšanas.
Laima turpināja ceļu pa šauru, iemītu taciņu. Rīt, rīt, rīt! Māri viņa nebija redzējusi jau vairākus gadus. Pēc armijas viņš vairs neatgriezās atpakaļ sādžā, bet gan atrada darbu pilsētā. Un ko gan puisis būtu iesācis laukos? Kļuvis par zemnieku? Ja pašam nav lauksaimniecības tehnikas, tad tu esi pilnīgi atkarīgs no citiem. Protams, ja ir nauda, tad viss ir vienkārši, bet citādi… Lidija turēja zirgu, līdz ar to saimniekošanas problēmas bija puslīdz atrisinātas. Tomēr perspektīva dzīvot un strādāt naturālajā saimniecībā, Māri nebija vilinājusi, jo citādi tagad viņam nebūtu tik lepna braucamā. Cik tad ilgi viņi nav redzējušies? Trīs gadus…
Otrie Ziemassvētki atnāca apmākušies. Ja vēl vakar sals nežēlīgi knieba degunā, tad jau šodien termometra stabiņš bija apstājies pie nulles. Sniegs kļuva mitrs un saspiests saujā vairs neizjuka. Iestājās atkusnis. Laima jau no paša rīta staigāja kā aizmigusi, domās kavējās pie Māra. Ja nu viņš neatnāk ciemos? Vai viņas dēļ ies mērot tādu prāvu ceļa gabalu?
