Ne vienmēr pasakai ir laimīgas beigas. Arī pasakai par rāceni, ar kuru ārsts reanimatologs Pēteris Kļava raksturo situāciju, norādot – Latvijā pietrūkst vienprātības un līdzdalības, lai vērstos pret vardarbības pieaugumu un izrautu to kā rāceni. Tikai tad, ja pie rāceņa ķeras visi – vectētiņš, vecmāmiņa, mazmeitiņa, sunītis kaķītis un pelīte, kopējiem pūliņiem ir rezultāts.
Vardarbība zeļ tāpēc, ka sabiedrības attieksmē pret šādiem noziegumiem nevar sasniegt kritisko masu jeb kolektīvā intelekta pozitīvo summu. Varmāku nosodījums izskan deklaratīvi, bet sodi nav bargi – Liepājas tiesa pat attaisnoja pedofilu. Tagad masu saziņas līdzekļos šausminās par Koknesē seksuāli izmantoto mazo meitenīti. Diemžēl viņa nav vienīgā, kas izvarota jau zīdaiņa vecumā. Gluži kā automašīnu saceltie putekļi traģiskie negadījumi saviļno sabiedrību, bet paiet laiks, viss norimst un noklust. Nekas būtiski nemainās, līdz kāds atkal pastrādā noziegumu. Imantas pedofilu pēc fotorobota attēla policijā, manuprāt, neatpazina, jo katrs darbojas „savā lauciņā”. Biežāk tieši vistuvākie cilvēki ir tie, kuru nolaidības vai nepiedodamas rīcības dēļ bērni nonāk reanimācijā. Parasti izrādās, ka kaimiņi ir zinājuši, kāda atmosfēra valda šajās ģimenēs, ka vadarbīgs ir tēvs, ka māte pārmērīgi lieto alkoholu. Taču tas ir jau tik pierasts, ka tiek uztverts gandrīz kā norma. Nevienam negribas uzņemties pienākumu, reizēm arī risku ziņot sociālajam dienestam, bāriņtiesai vai bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai. Bet iedomājieties, ka tas ir jūsu bērns! Vai patiesi nesāpētu sirds un varētu mierīgi gulēt, zinot, ka turpat aiz sienas…
„Kad redzu, ka par suņiem rūpējas labāk nekā par bērniem, man gribas raudāt,” atzīstas P.Kļava. Arī man ne reizi vien šķitis savādi, ka par pamestiem suņiem un kaķiem var lasīt daudz vairāk nekā par bērniem, kurus vistuvākie cilvēki sit, izvaro un pat nogalina. Vai šie bērni jebkad spēs veidot normālu ģimeni? Lai kāda veidotos viņu dzīve, zemapziņā „rētas” paliek. Norvēģijas Bērnu un genderu vienlīdzības ministrijas ministre atzinusi, ka incests ir valsts sociālā traģēdija. Viņa aicina ieviest skolu jaunākajās klasēs stundas. Tajās bērnus māca, pēc kādām pazīmēm var pateikt, ka tētis „pienāks ļoti tuvu”. Lietas ir ne tikai jāsauc īstajos vārdos, bet arī jāpieņem kardināli lēmumi. Panākt, lai bērni augtu laimīgi, tas ir vienīgais veids, kā rūpēties par drošu nākotni. ◆
