Mēs lepojamies, ja izdodas saplānot dzīvi, sakārtot, uzlabot, sasniegt mērķi. Re, ir maijs, jābūt siltam laikam.
Mēs lepojamies, ja izdodas saplānot dzīvi, sakārtot, uzlabot, sasniegt mērķi. Re, ir maijs, jābūt siltam laikam. Bet tas diezin kāpēc kavējas. Mēs gaidām un sagaidām siltumu. Labs nāk ar gaidīšanu. Ai, kā mēs gaidījām Arņa Medņa triumfu “Eirovīzijā”. Arī man likās, ka viņa dziedātā dziesma ir tā vislabākā. Biju sajūsmā par uzstāšanos, bet, kad gaidīju skatītāju vērtējumu, dūša sašļuka arvien vairāk. Jutos pazemota. Manas gaidas, cerības nebija piepildījušās. Domāju – kā to pārcietīs A.Mednis? Viņam būs visgrūtāk.
Un tad piepeši mainīju domas. Varbūt mums vajadzēja sakāvi. Dzīvē nekas nenotiek vienkārši tāpat. Arī hokeja pasaules čempionātā mūsējiem neveicās tā, kā gribētos. Acīm redzot mūsu panākumi nemaz nav tik stabili. Un kas gan vispār dzīvē ir stabils? Tas ir vistrakākais, ka sajūsmināmies par sevi, paši sev tā patīkam, bet izrādās, ka tam tā īsti nav pamata.
Ik pa brīdim mēs uzdodam sev jautājumus. Piemēram, vai es daru tieši to, ko vēlos? Vai man patīk tas, ko es daru? Vai tas ir pietiekami labi, kā es to daru? Kā māte daba no gada gadā saglabā interesi par to, kā lapas plaukst, lietus līst, zibeņo, krīt sniegs, dzimst jauna dzīvība? Kā viņai neapnīk? Kā viņa spēj saglabāt enerģiju, atjaunoties un vienmēr prot pārsteigt. Reizēm arī neganti. Ar lietu, varavīksni un pērkonu ziemā un krusu vasarā. Mēs tad domājam – viņa, māte daba, ir sajukusi prātā. Bet vai reizēm ar mums nav tāpat? Reizēm vajag kaut ko ekstremāli mainīt, lai izsistu sevi no rutīnas. Vajag izdarīt kaut ko traku. Piemēram, pamēģināt lidot. Ar deltaplānu, izpletni vai sapnī. Vajag pamēģināt stāvēt uz galvas vai parādīt mēli. Turklāt ne vienmēr tas dos gaidīto rezultātu, bet noteikti iedarbosies kā asins pārliešana. Noliegt sasniegto, mainīties, attīstīties. Un uzdrošināties visu sākt no jauna jau kuro reizi. Tas nozīmē būt dzīvam, dzīvot. Un tā ir vislielākā balva no visām, kādas vien ir iespējamas.
