Krievijā ir tūkstošiem latviešu. Maskavā vien ir apmēram 4000, bet tikai ceturtā daļa runā dzimtajā valodā. Padomju varas gados tautībai nebija nozīmes, tāpēc nemeklēja savstarpējus kontaktus un nebija ne jausmas par tautiešu skaitu.
“Krievijā ir tūkstošiem latviešu. Maskavā vien ir apmēram 4000, bet tikai ceturtā daļa runā dzimtajā valodā. Padomju varas gados tautībai nebija nozīmes, tāpēc nemeklēja savstarpējus kontaktus un nebija ne jausmas par tautiešu skaitu. Pati vienmēr esmu bijusi cieši saistīta ar tuviniekiem un draugiem dzimtenē,” stāsta Latvijas Valsts prezidentes padomniece diasporas* jautājumos Lauma Vlasova.
Kad Latvija atguva neatkarību, jaunās valsts vēstniecības teritorijā cilvēki stāvēja garās rindās, lai apliecinātu piederību tai. “Viņi beidzot varēja runāt latviski un stāstīt par savu dzīvi. Varbūt tāpēc likās, ka man tie ir noteikti jāiepazīst?” pieļauj L.Vlasova.
Viņa reģistrēja tos, kas vēlējās atgūt pilsonību. To varēja tikai tie, kas paši vai viņu vecāki un vecvecāki līdz 1940.gadam bija dzīvojuši Latvijā un bijuši tās pilsoņi. Daudziem etniskajiem latviešiem, kuru senči izceļoja 19.gadsimta vidū, līdz Pirmajam pasaules karam un tā laikā, šī iespēja bija liegta. Nekā iepriecinoša viņu stāstos nebija, tāpēc Lauma toreizējam Latvijas vēstniekam Jānim Peteram izteica vēlmi risināt tautiešu problēmas un kļuva par vēstniecības atašeju diasporas jautājumos.
Raud, dzirdot dzimto valodu
L.Vlasova apzinājusi latviešu biedrības, kuru skaits šajos gados arvien palielinās. “Krasnojarskā uz tikšanos ar mums bija ieradušies galvenokārt vīrieši, un visi raudāja. Pirmo reizi pēc 50 gadiem kāds viņus apciemoja un varēja dzirdēt latviešu valodu. Eksprezidents Guntis Ulmanis bija solījis to izdarīt, bet tagad viņi necer uz tādu vizīti. Sibīrijas lielākajās pilsētās dzīvo politiski represētie,” akcentē L.Vlasova.
Latvieši ciemakukulim no dzimtenes bija atveduši rupjmaizes klaipu. To vajadzēja sadalīt sīkos gabaliņos, lai pietiktu visiem.
Gara auguma vīrs rupjmaizes kumosu tina lielā nēzdogā. “Mana sieva vairs neceļas no gultas, saka – nevarot nomirt, kamēr nebūs vēlreiz ēdusi īstu rupjmaizi, skaidroja sirmais vīrs. Mēs nevarējām valdīt asaras un atnesām vēl puskukuli maizes, kas bija atstāta brokastīm,” atceras Lauma.
Vēlas dzīvot Alūksnē un Rīdzenē
Pirmie no Latvijas izceļojušie savu dzimto vietu nosaukumos nosauca ciemus Sibīrijā. Līdz 1936.gadam Krasnojarskas apgabalā bija Alūksne, vēl tagad ir Augšbebru, Kurzemes Ozolaines un Rīdzenes ciems.
“Tur svin latviešu svētkus, kas te ir aizmirsti: Meteņus, Miķeļus, Mārtiņus un, protams, vasaras un ziemas saulgriežus. Jāņos appušķotā zirgu pajūgā apbrauc visas sētas un apdzied saimniekus. Vecāka gadagājuma iedzīvotāji prot arī dziedot atbildēt,” stāsta L.Vlasova.
Politiski represētie izsūtījuma vietās vai citur Krievijā ir palikuši dažādu iemeslu dēļ. Vairums viņu un pēcnācēju ģimeņu ir jauktas.
L.Vlasova vēlējās palīdzēt vecai sievietei atgriezties dzimtenē, bet viņa atteicās.
“Viņai Vorkutā ir miris dēls. Kad atkūst zeme, uzpeld zārki, kas mūžīgā sasaluma joslā ir sekli ierakti zemē. Tos gada siltākajos mēnešos liek vecajās ogļu raktuvēs, un vēlāk atkal aprok,” skaidro Lauma. Viņi ir pieraduši pie retināta gaisa, tāpēc Latvijā būtu grūti elpot.
Padomju varas gados uz Maskavu un Ļeņingradu brauca mācīties. Daudzi palika, jo Latvijā zināšanas nevarēja izmantot. Daudzi brauca peļņā uz tālajiem ziemeļiem vai austrumiem.
“Tā ir likteņa ironija, ka lielās peļņas tīkotāji nonāca turpat, kur nometnēs dzīvoja izsūtītie – Magadanā un Vorkutā. Pēc Padomju Savienības sabrukuma viņi palika tur kā ķīlnieki. Naudas vairs nebija, jo piemaksas par klimatiskajiem un smagiem darba apstākļiem likvidēja. Turklāt – nebija dzīvesvietu, kur atgriezties,” secina L.Vlasova.
Jāņem vērā, ka Latvija viņiem nekad nav bijusi valsts, jo viņš izbrauca no Padomju Savienības republikas.
Joprojām baidās par bērniem
Izsūtītajos cilvēkos vēl arvien ir dzīvas bailes. Ar prātu viņi saprot, ka ir laiks no tām atbrīvoties, bet iekšējā sajūta liek būt piesardzīgiem.
“Viņos ir rūgtums pret latviešiem, kas 1949.gadā lika tos izsūtīt vēlreiz. Kas pēc Staļina nāves atgriezās, tiem kā ienaidnieku bērniem neļāva mācīties augstskolās. Un to darīja tautieši,” uzsver L.Vlasova.
Latvija gaida atvainošanos no Krievijas par Staļina represijām. Varbūt arī Latvijas valstij vajadzētu atvainoties šiem cilvēkiem? Bet mūsu valsts Represēto apvienība izturas noraidoši pret Krievijā palikušajiem Gulaga nometņu biedriem. Ir aizmirsts, ka daudziem arī pēc atbrīvošanas neļāva atgriezties dzimtenē. Lauma uzskata, ka nevajadzētu visus “mest pār vienu kārti”.
“Daudzi atzīst, ka neaudzināja bērnus latviskā garā tikai tāpēc, lai viņiem nekad nebūtu jācieš savas tautības dēļ. To ir grūti saprast cilvēkiem, kas nav izsūtīti un visu mūžu ir dzīvojuši Latvijā. Lai arī šeit bija padomju sistēma, bet te cilvēki netika tieši traumēti,” klāsta Lauma.
Maz izsūtīto bērnu runā latviski, bet mazbērni interesējas par Latviju, un vecvecākiem ir laiks mācīt dzimto valodu. L.Vlasova uzskata, ka vajadzētu viņiem dot iespēju mācīties mūsu valstī. Diemžēl valsts politika to neatbalsta, un tikai pēc privātpersonu iniciatīvas no Sibīrijas te ciemojušies bērni.
Realizē latvisko izglītību
Lielās pilsētās strauji un neglābjami notiek asimilācija. “Tas nenozīmē, ka nekas nav jādara. Jāmēģina latviešus izraut no krieviskās vides. Ir jāstrādā latviešu ciemos, kas ir saglabājušies no 19.gadsimta. Tur ģimenēs sazinās dzimtajā valodā,” norāda L.Vlasova.
Trīs ciemu skolās latviešu valoda ir obligāta, un piekto gadu to mācīt brauc skolotāji no Latvijas. Pasaules Brīvo latviešu apvienība un Ārzemju latviešu baznīca finansē viņu darbu. Atšķirībā no mūsu valsts iestāžu ierēdņiem un arī iedzīvotājiem rietumvalstu latvieši saprot Krievijā dzīvojošo tautiešu problēmas, jo tās ir līdzīgas. Tikai finansējums tur, protams, nav tāds kā Amerikā, Austrālijā vai Anglijā.
“Tikos ar prezidenti Vairu Vīķi – Freibergu, lai pārrunātu valsts projektu, kas paredz realizēt latvisko izglītību Krievijā. Ar integrācijas projektu esmu saņēmusi finansējumu diviem skolotājiem vienam mācību gadam, bet tas ir nepietiekami. Turklāt uzskatu, ka šis pienākums būtu jāuzņemas Izglītības un zinātnes ministrijai,” norāda L.Vlasova.
Smoļenskas apgabalā ir izveidojusies latviešu diaspora “Saknes”. Tur dzīvojošie latvieši ir aizmirsuši dzimto valodu, bet valodu Latvijā apguvuši armijas virsnieki un viņu ģimenes locekļi, kas te dzīvoja. Viņi grib saglabāt valodas prasmi.
*Diaspora – kādas tautas, etniskas grupas daļa, kas atrodas ārpus zemes, kurā tā cēlusies.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Lauma Vlasova.
Amats: Latvijas Valsts prezidentes padomniece diasporas jautājumos.
Dzimusi: Valmierā.
Dzīvo: Maskavā.
