Aiva, septiņus gadus vecā Jēkaba mamma:Dzīvojam sabiedrībā, kurā pastāv savi pienākumi, kas jāveic.
Aiva, septiņus gadus vecā Jēkaba mamma
Dzīvojam sabiedrībā, kurā pastāv savi pienākumi, kas jāveic. Lai arī mums ar vīru skatījums uz to atšķiras, vēlamies, lai Jēkabs saprastu un iemācītos, ka viņš ir tās daļa un arī viņam ir pienākumi pret sabiedrību, ģimeni un sevi. Man vienmēr šķitis ļoti svarīgi, ka pašreiz dēla galvenais pienākums ir mācīties, paklausīt un ar cieņu izturēties pret vecākiem un skolotājiem, jo uztraucos par situāciju, kas veidojas mūsu sabiedrībā. Skolas bērni var nemācīties, ļoti labi zināt savas tiesības, bet tajā pašā laikā aizmirst pienākumus. To apziņa jāaudzina jau kopš mazām dienām ģimenē, piemēram, liekot sakārtot savu istabu un nomazgāt traukus, ko mēs ar vīru arī cenšamies panākt, lai gan jāatzīst, ka tas ne vienmēr izdodas. Dažkārt mums pietrūkst vienotības prasībās.
Uzskatām, ka ir svarīgi mūsu dēlā ieaudzināt apziņu, ja viņš sācis ar ko nopietni nodarboties ārpus skolas, tas ir viņa pienākums, kas jācenšas veikt ļoti labi, un jāmācās pašam par to atbildēt. Jēkabs pirmo gadu trenējas futbolā, tāpēc vēlamies viņam iemācīt atcerēties par treniņiem un neaizmirst paņemt līdzi nepieciešamo. Ar to gan mums klājas diezgan grūti.
Iveta, piecus gadus vecās Rebekas mamma
Salīdzinot, kā darbos un pienākumos mani ievadīja vecāki un ko es mācu savai meitai, tajā ir diezgan būtiskas atšķirības. Pirmkārt, mainījies laiks. Manā bērnībā tas skaitījās tikai normāli palīdzēt mammai ravēt dārzu, piedalīties obligātajās siena, kartupeļu un cukurbiešu talkās, no kā man līdz šim brīdim ir tāda kā alerģija. Tomēr pienākumiem jābūt, jo uzskatu, ka tie vienkārši palīdz dzīvot. Piemēram, mūsu mājās bija kārtība piektdienās iztīrīt māju, lai brīvdienās varētu bez raizēm uzņemt ciemiņus, un traukiem katru vakaru bija jābūt nomazgātiem. Man vajadzēja parūpēties par zaļajiem augiem, mainīt smiltiņas kaķa kastē, noslaucīt traukus.
Pašas meitu iedīdīt pienākumos nav nemaz tik viegli. Varbūt pie vainas aizņemtā ikdiena, kad nav laika mācīt, stāstīt, ierādīt un atgādināt. Ātrāk visu izdarīt pašai, kaut saprotu, ka tas viņai varētu kaitēt. Tad klusi pateicībā nopūšos, ka ir vēl vecmāmiņas un arī bērnudārzs, kur viņai tomēr daudz ko iemāca. Taču pie prasības sakārtot savas mantas un neatrunāties doties uz dārziņu es palieku!
