Pagājuši 10 gadi kopš barikāžu laika. Ir izdota grāmata, kur stāstīts ne tikai par tālaika politiķiem un ministriem, bet arī daudziem lauku cilvēkiem.
Pagājuši 10 gadi kopš barikāžu laika. Ir izdota grāmata, kur stāstīts ne tikai par tālaika politiķiem un ministriem, bet arī daudziem lauku cilvēkiem. Tas ir ļoti būtiski, kā šo laiku vērtē viņi. Daudzi atzīst, ka ir vīlušies. Bet ar ko atšķiras situācija Latvijā toreiz un tagad? Toreiz nebija Latvijas valsts, kas tagad ir. Mēs šo valsti esam radījuši juridiski un politiski. Un tas ir ļoti daudz.
Protams, viss varēja būt citādi. Savā grāmatā esmu runājis par kļūdām. Būtu labi, ja visu varētu pagriezt atpakaļ. Bet dzīve nedod tādas iespējas. Tāpēc nevar salīdzināt, kā tad attīstītos valsts. Un neviens to nevar novērtēt. Ir tikai iespēja salīdzināt, kā Latvija izskatās salīdzinājumā ar Lietuvu, Igauniju un Kaukāza valstīm, kas arī cīnījās par savu neatkarību. 1988.gadā mēs no tām neatšķīrāmies. Tagad katram ir tiesības piedalīties šīs valsts likteņa veidošanā. Tas nozīmē, ka valsts iedzīvotājiem aktīvi jāiesaistās politiskos un ekonomiskos procesos.
Noraidu jautājumus, kāpēc tas vai tas nav tā, kā vēlamies. Katram ir jācīnās, lai atjaunotā valsts atdzimtu. Mūsu uzdevums ir panākt, lai viena paaudze sarūpē materiālo un garīgo kapitālu un to nodod nākamajai paaudzei. Tas vēl nekad Latvijā nav noticis. Ir bijis 1905., 1914., 1918. un 1920.gads, un pēc tam 1940. un 1949. gads, 1959. un 1991.gads. Par attīstību var runāt tad, kad ir paaudžu pārmantojamība. Tā ir bijusi garīgā, bet ne materiālā jomā. To panākt ir mūsu uzdevums. Pārējie mērķi – iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO – izriet no šī.
Skatāmies, ka citās valstīs dzīve ir sakārtota. Tā ir tāpēc, ka tur paaudžu paaudzēs vairo labklājību. Latviešu tautas izdzīvošanas spēja ir apbrīnojama. Bet viena pati mūsu valsts nespēj garantēt drošību iedzīvotājiem. Ja tās nav, tad var aizmirst runas par budžetu un visu citu. Valstī, kur nav drošības, nerunā par reģionālo attīstību. Katrs kaut ko gaida no dzīves. Manuprāt, cilvēki sadalās voluntāristos un fatālistos. Vieni paši veido savu dzīvi, bet otri uzskata, ka viss jau ir izlemts viņu vietā. Realitāte ir kaut kur pa vidu. Būtu ļoti priecīgs, ja Latvijā proporcijas starp gribas un “nolemtiem” cilvēkiem mainītos un vairāk būtu to, kas grib, var un dara.
