Tuvojas Mātes diena, ko tradicionāli esam sākuši atzīmēt nesen. Vecāku un bērnu savstarpējās attiecības ir bijušas un būs apspriežams temats vienmēr.
Tuvojas Mātes diena, ko tradicionāli esam sākuši atzīmēt nesen. Vecāku un bērnu savstarpējās attiecības ir bijušas un būs apspriežams temats vienmēr. Un taisnība ir tas, ka bērni, kad kļūst pieauguši, vecākiem joprojām paliek bērni. Nesen iznāca tikties ar kādu daudzbērnu ģimeni, kas audzina ne tikai savus, bet arī četrus pieņemtus bērnus.
Varēja tikai apbrīnot, ar kādu aizrautību un labestību šī sieviete – māte stāstīja par visām atvasēm, par katru pasakot ko īpašu. Runāja daudz un ik pa laikam viņai acīs sariesās asaras…. Šādā brīdī mani ( un noteikti tā būtu arī citiem) interesēja viens – pasaulē tomēr ir cilvēki, kas spējīgi tik cēlsirdīgai rīcībai. Sieviete vienkārši atbildēja, ka ģimene vēlas palīdzēt vismaz dažiem bērniem, kuri īstajiem vecākiem nav vajadzīgi. Uz šādām negācijām viņa nekad nav spējusi mierīgi noskatīties. Tiesa, šādi bērni ir daudz vairāk izslāpuši pēc mīlestības un ir neaizsargātāki. Viņiem vairāk kā ikvienam citam vajadzīgs ģimenes siltums un apziņa, ka kādam šajā pasaulē ir vajadzīgi. Vēl joprojām likteņa pabērni nereti savai audžumātei bažīgi uzdod tikai vienu jautājumu: “‘Vai šeit man vienmēr būs mājas un nebūs jābrauc projām?”
Šādos gadījumos, šķiet, ka pozitīvai un saprotošai vajadzētu būt arī apkārtējo attieksmei. Izrādās, ka vairums sabiedrības šādu cēlsirdīgu rīcību uzskata it kā par iedzīvošanos naudā vai arī cilvēkus par tādiem, kam zudis veselais saprāts. Kā var audzināt svešus bērnus? Ja vēl nebūtu savējo, tad tas būtu saprotams. Tā prāto daudzi. Un iespējams, ka viņi, visu mūžu nodzīvojot, šādu rīcību tā arī nekad nevarēs pieņemt un izskaidrot. Daļēji noteikti arī tāpēc, ka paši to nekad nespētu. Diemžēl tā ir, ka daudzi “kāpēc” dzīvē tā arī paliek nekad neatbildēti.
