Pagājuši trīs mēneši kopš sācies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pilotprojekts “Pašvaldību politikas instrumenti reemigrācijas veicināšanai”, kura mērķis ir veicināt atgriezties tos latviešus, kuri aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Katrā reģionā ir reemigrācijas koordinatori, ar kuriem šie cilvēki var sazināties, uzdot sev aktuālos jautājumus par atgriešanos Latvijā. Līdz šim par šo pilotprojektu un reemigrācijas koordinatoru pakalpojumiem interesi izrādījuši 964 cilvēki. Savukārt plašāku saziņu ar koordinatoriem izveidojuši 439 ārzemēs dzīvojošie. Vai arī Alūksnes un Apes novados kāds no aizbraukušajiem grasās atgriezties?
Arī Alūksnes novadā
Statistikas dati mainās ik dienu, un šobrīd ar Vidzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatori Iju Grozu sazinājušās 102 personas. “Esmu sagatavojusi 68 personalizētus piedāvājumus. Šobrīd Vidzemē atgriezušās 6 ģimenes – kopā 16 cilvēki. Vēlmi atgriezties ir izteikušas 15 ģimenes, bet jau tagad zināms, ka vismaz trīs plāno atgriezties nākamgad vai nedaudz vēlāk,” informē I.Groza.
Līdz šim koordinatorei bijusi komunikācija ar četriem reemigrantiem un viņu tuviniekiem, kas vēlas atgriezties vai jau ir atgriezušies Alūksnes novadā. “Jāsaprot, ka lēmuma par atgriešanos pieņemšana ir tikpat ilgstošs un pārdomāts process kā aizbraukšana. Kā minēja viena reemigrante – tas ir emocionāli saspringti. Ir cilvēki, kuri devušies svešatnē ar mērķi gūt ienākumus un atgriezties mājās, lai uzsāktu savu biznesu, savukārt citi devušies iegūt izglītību, lai atgrieztos mājās un to pielietotu. Aizbraukšanas iemesli ir dažādi, tāpat kā atgriešanās motīvi,” stāsta I.Groza.
Projekts sākās no 1.marta. Tie, kas šobrīd atgriežas un ar kuriem koordinatore uzturu komunikāciju un kuriem palīdz ar informāciju, lielākoties lēmumu ir pieņēmuši pirms 1.marta. “Pilotprojekta uzdevums nav atgriezt mājās cilvēkus, bet gan palīdzēt viņiem pieņemt lēmumu, sniegt informāciju, profesionālu un cilvēcīgu atbalstu. Lēmumu pieņem katrs pats, un mēs nesolām šobrīd neko vairāk par tām pašām iespējām, kas ir te dzīvojošajiem,” paskaidro I.Groza.
“Labumus” nesola
Cilvēki ar koordinatoru palīdzību uzzina, kādas ir iespējas un nosacījumi uzņēmējdarbības atbalstam. Aktuāls ir jautājums par iespējām, kas saistītas ar bērniem – vai būtu pieejami bērnudārzi un skolas. “Ārzemēs dzīvojošie interesējās par īpašumu iegādāšanās iespējām, nodokļu politiku, transporta reģistrēšanas nosacījumiem, dzīvesvietas deklarēšanu, medicīnas pakalpojumiem. Bijuši 24 cilvēki, kuriem interesē valsts pabalsti bezdarba gadījumā. Daudzi izteikuši vēlmi par pašvaldības piešķirtu dzīvokli, kā arī lai bērnudārzos atbraukušajiem bērniem nebūtu rindu un lai darba alga nebūtu mazāka par 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas,” stāsta I.Groza un piebilst, ka pilotprojekts šādas iespējas un “labumus” nenodrošina nevienam tikai tāpēc, ka viņš ir reemigrants, un nenostāda pretstatā tiem, kas dzīvo Latvijā. Reģionālo koordinatoru uzdevums ir sniegt informatīvo atbalstu. “Aizbraukušie nepārzina mūsu valsts sistēmu, pakalpojumus, normatīvus un iespējas. Viņi dzīvo citā valstī un sistēmā. Es darbojos kā “info centrs” – vispirms uzzinu cilvēka vajadzības un tad meklēju iespējas, lai konsultētu un palīdzētu,” informē reemigrācijas koordinatore.
Konkurss uzņēmējdarbības uzsākšanai
Diemžēl cilvēki mazāk vēlas atgriezties laukos, kur īsti nesaskata darba iespējas. Bet, protams, ir labie piemēri, kad tautieši atbrauc, lai veidotu uzņēmējdarbību lauku reģionos. “Šobrīd Ministru kabinetā saskaņošanā ir noteikumu projekts konkursam reemigrantiem – atbalsta finansējuma saņemšanai uzņēmējdarbības uzsākšanai. Uz to varēs pieteikties reemigranti, kuri pēc atgriešanās nodzīvojuši Latvijā ne ilgāk par gadu un attiecīgajā reģionā ir uzsākuši vai uzsāks saimniecisko darbību. Viena projekta maksimāli atbalstāmā summa būs līdz 9000 eiro,” informē I.Groza. Reemigrācijas pilotprojekts darbosies līdz gada beigām – tiks izvērtēti rezultatīvie, emocionālie un lietderības rādītāji. “Par tālāko tiks lemts Saeimā – vai šāda veida atbalsts svešatnē mītošajiem tautiešiem ir nepieciešams. Protams, ir dažas nepilnības, ko vajadzētu uzlabot vai darīt citādi. Bet katrs sākums ir grūts un, kas nedara – tas nekļūdās,” piebilst koordinatore un apliecina, ka šāds projekts ir nepieciešams. “Tā ir sava veida pagriešanās ar seju pret tiem, kuri ir aizbraukuši, un ir būtiski uzsvērt, ka tas nav kārtējais valsts plāns vai sociālā programma,” tā I.Groza.
Vēlēšanās dzīvot un ieguldīt sev svešā pilsētā
Ir arī cilvēki, kuri ar prieku atgriežas Latvijā. “Alūksnes Ziņas” satika sievieti, kuras stāsts ir nedaudz citādāks. Dzīvojusi Vācijā, Lielbritānijā, Spānijā un pavisam nejauši nonākusi Alūksnē, jo iegādājusies mūsu novadā nekustamos īpašumus. Viņai ir divi pusaugu dēli, kuri arī jau ir iemīlējuši Alūksni.
Pieņem pārmaiņas un izaicinājumus
Jekaterina Menerte dzimusi Krievijā, kur strādāja viņas tēvs. Pēc laika ģimene atbraukusi uz Latviju, jo tēvs ir rīdzinieks. “Līdz divdesmit gadu vecumam dzīvoju Rīgā, tad apprecējos un aizbraucu uz Vāciju, kur sākās ģimenes dzīve – piedzima abi mani dēli. Tad notika pārmaiņas un es kopā ar bērniem pārcēlos uz Lielbritāniju,” savu stāstu sāk J.Menerte un piebilst, ka tur nodzīvojusi 11 gadus.
Viņa ir sieviete, kura ļoti labi pieņem dažādas pārmaiņas un izaicinājumus. Daudzi lēmumi viņas dzīvē notikuši spontāni. “Par Londonu esmu sapņojusi kopš bērnības, kad sāku mācīties angļu valodu. Kad bija daudz izmēģināts un piedzīvots, kopā ar bērniem izlēmām doties uz siltākām zemēm – aizlidojām uz Spāniju, kur nodzīvojām 3 gadus,” stāsta jaunā sieviete. Viņa atzīst, ka pārvācoties vienmēr sākot savu dzīvi no jauna. “Mana nodarbošanās gandrīz visu laiku bijusi saistīta ar biznesu un dažādiem projektiem,” saka J.Menerte. Viņa brīvi pārvalda vairākas valodas – latviešu, krievu, angļu, vācu un nedaudz arī spāņu, bijusi iespēja strādāt arī starptautiskās kompānijās. “Man vienmēr patikusi biznesa pasaule. Allaž bijusi vēlme pēc nekustamajiem īpašumiem – kādā sludinājuma portālā ieraudzīju māju Alūksnes novadā, kuru pārdod banka. Cena man bija pieņemama, un es sapratu, ka es to māju pirkšu,” 2016.gada notikumus atceras jaunā sieviete.
Intuīcija un drosmīgs lēmums
Tas, ka viņai patīk avantūras, ir skaidrs, jo, nopirkdama īpašumu, zinājusi par Alūksni tikai no internetā pieejamās informācijas. “Skatoties dažādas fotogrāfijas, sapratu, ka šī ir interesanta pilsēta, saskatīju biznesa iespējas. Es negulēju visu nakti, jo domāju par to māju – no rīta sazvanīju banku un iesniedzu pieteikumu. Nopirku lidmašīnas biļetes un jau pēc dažām dienām kopā ar dēliem biju Rīgā,” atceras J.Menerte un atzīst, ka šis darījums noticis ļoti ātri. Viņa parakstīja visus dokumentus pirms bija redzējusi māju! Viņa plāno māju renovēt un sākt tur nelielu ģimenes biznesu. “Tur varētu būt naktsmītne un ēdnīca. Manuprāt, tā ir ģeogrāfiski izdevīga vieta, jo robeža nav tālu,” ieplānojusi sieviete. Viņa Alūksnes novadā iegādājās arī otru māju, kura plānota kā sava mājvieta, kur pavadīt turpmāko dzīvi. “Pirmo reizi šeit iebraucot sapratu, ka Alūksne ir kaut kas īpašs – tā būs mana vieta. Gadu viss stāvēja uz vietas – es biju pārdomās, ko lai tālāk dara, kā un kad sākt māju remontus. Pagājušajā vasarā ar dēliem atbraucām uz Alūksni un nodzīvojām te četrus mēnešus. Iepazinos ar ļoti daudziem cilvēkiem, iedvesmojos no viņiem un sapratu, ka mana intuīcija mani nav pievīlusi – ir liels potenciāls gan attīstībai, gan izaugsmei,” stāsta sieviete.
Lieli plāni par abiem īpašumiem
Jekaterina ir augusi un mācījusies Latvijā un uzskata, ka tās ir viņas mājas. Viņa ir nolēmusi, ka dzīvos Alūksnē – ir jau te deklarējusies, reģistrējusi savu uzņēmumu. “Svarīgi, lai cilvēkam ir sapņi un vīzija par savu nākotni. Esmu izplānojusi, kas būs abos manos īpašumos. Piemēram, vienam pagalmā ir liels šķūnis, kuru es gribētu atjaunot – es tur ierīkotu nelielu “pop-up” restorānu (nosaukums “pop-up” apzīmē uz īsu brīdi atvērtu veikalu, restorānu, bāru vai citu iestādi. Šī kustība var atdzīvināt pamestus pilsētas nostūrus, piešķirot tiem īpašu nokrāsu, atvilinot turp apmeklētājus). Tā būtu arī vieta, kur sanākt kopā vecāka gada gājuma cilvēkiem, lai viņi varētu dalīties ar receptēm, vienkārši satikties… Domāju, ka tūristiem būtu interesanti apciemot šādas vietas,” par plāniem stāsta J.Menerte.
Arī abiem dēliem patīk Alūksne. “Pagaidām sarunājamies angļu valodā, bet vecākajam dēlam jau ir nopirkta vārdnīca – viņš ļoti grib iemācīties latviešu valodu. Es palīdzēšu, kā varēšu, lai viņiem tas izdotos,” uzsver J.Menerte un atzīst, ka viņai neesot bijis grūti atgriezties Latvijā. “Mēs šeit esam kopš maija, un es domāju palikt – dēli septembrī dosies uz Spāniju, lai pabeigtu mācības, bet profesionālo izglītību viņi vēlas saņemt šeit, Latvijā,” optimistiska ir sieviete.
Daudz jautājumu par reemigrāciju
Ir grūti ne tikai aizbraukt uz citu valsti, bet arī pēc tam atgriezties atpakaļ. “Zināju, ko vēlos darīt, esmu pārliecināta par saviem spēkiem. Protams, problēmas ir un būs, bet visu var pārvarēt,” uzsver J.Menerte. Viņa pati pieņēmusi lēmumu braukt uz Latviju, bet, lai ko vairāk uzzinātu par iespējām, sazinājusies ar Vidzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatori I.Grozu. “Kad izlasīju par reemigrācijas pilotprojektu, tas mani ieinteresēja, jo saskanēja ar manām domām. Varu teikt, ka man izveidojusies laba saziņa ar I.Grozu, bet esmu neapmierināta ar projekta darbību. Nezinu, vai tas būs ilgtspējīgs,” savās pārdomās dalās jaunā uzņēmēja. Viņai nav uzticības šim reemigrācijas veicināšanas projektam. “Es nevēlos būt kaut kāda veida statistika, jo pagaidām pēc pieteikšanās nekas nav mainījies, izņemot to, ka projekta koordinatore saņēmusi informāciju par mani. Projekta ietvaros dotā informācija neatbilst realitātei, un līdz šim nekas nav piepildījies,” sarūgtināta ir J.Menerte.
Vajadzīga skaidrība un noteiktība
Sieviete piekritusi sarunai ar laikrakstu “Alūksnes Ziņas”, jo, viņasprāt, pilotprojekts “Pašvaldību politikas instrumenti reemigrācijas veicināšanai” ir maldinošs. “Man nav skaidrs, ko dara šī projekta vadītāji. Saņēmu informāciju, ka ir pieejams finansiāls atbalsts biznesa uzsācējiem. Maijā bija teikts, ka jūnijā visus noteikumus apstiprinās un saskaņos. Katru nedēļu saņemu atbildi – drīz būs. Bet nav nekā! Lai netērētu laiku un parādītu savu plānu nopietnību, es sāku rīkoties: atbraucu, nodibināju uzņēmumu, pieņēmu darbā darbiniekus, sāku jau strādāt, lai īstenotu savu plānu. Skumji domāt, ka tā bija tikai “laba ideja”, nevis kāds tiešām grib, lai cilvēki atgriežas. Man vajadzīga lielāka skaidrība un noteiktība. Tā ir kaut kāda nepareiza sistēma,” secina sieviete un piebilst, ka ir svarīgi cilvēkiem dot vismaz iespēju piedalīties šādos projektos.
Jaunajai uzņēmējai nav skaidrs, kur paliek tā nauda, kas tiek dota šādam projektam no Eiropas Savienības līdzekļiem. “Šis pilotprojekts noris jau trīs mēnešus, un projekta vadītāji un koordinatori saņem algu, bet man nav skaidrs par ko – kas tiek darīts praktiski? Cilvēkiem ir jādod iespēja! Manuprāt, tiklīdz es aizpildu kādus dokumentus, kaut kur sniedzu savus datus, dalos ar saviem biznesa plāniem un idejām – tas jau ir kā līgums. Kāpēc man ir jāsaka valstij, ko un kā es te darīšu, ja beigās nesaņemšu atbalstu? Man tas nepatīk,” stāsta J.Menerte.
Nezaudēs cerības un strādās tālāk
Cilvēki, kuri aizbrauc, mainās. Viņi iegūst citu dzīves pieredzi, viņiem parādās citas prioritātes un augstākas prasības, jo gūta pieredze citās valstīs. “Šie cilvēki cīnīsies par savām interesēm un savām ģimenēm… Daudzi atgriežas visi kopā, lai te kaut ko darītu. Tie, kuri nāk dzīvot, lai uzsāktu uzņēmējdarbību lauku reģionos, ir ar lielu optimismu, entuziasmu un apņemšanos. Nav vainīgi reģionu koordinatori, bet gan projektu vadība, kura nav vēl visu līdz galam nokārtojusi, bet jau “izreklamējusi” iespējas un maldina cilvēkus. Es esmu pozitīvs cilvēks, un šis pilotprojekts nav man licis zaudēt cerības,” saka J.Menerte un atzīst, ka viņai visu laiku ir jauni plāni – iniciatīvas viņai pietiek. “Ja šis reemigrācijas projekts neizdosies, skatīšos uz citām iespējam. Vienkārši man šķiet, ka Eiropas nauda tiek izšķiesta. Zinu, ka mans viedoklis nav ērts. Es esmu cilvēks, kurš nepieļaus netaisnības, un domāju, ka neesmu vienīgā, kam tas nav pieņemams. Saprotu, ka varbūt reemigrācijas vadītājiem reemigrantu viedoklis nav svarīgs, bet vajadzētu meklēt atklātu veidu, kā sniegt paskaidrojumus tiem, kuri ir iesaistīti un gaida, kamēr kāds nodrukās pāris dokumentus,” apņēmības pilna ir sieviete.
Liela atbildība un citādāka domāšana
Saistībā ar uzņēmējdarbību Jekaterinai vēl nav bijusi izdevība veidot kontaktus ar Alūksnes novada pašvaldību. “Domāju, ka mēs varētu sadarboties, jo šķēršļu tam nav. Man palīdz mana grāmatvede un juriste. Pagaidām man ir daudz darba. Man ir svarīgi, lai uzņēmums strādā un sāk normāli pelnīt,” uzsver sieviete. Nevar nepiekrist, ka biznesa cilvēkam jādomā citādāk nekā citiem. “Nav tā, ka vienā rītā pamosties un saproti – o, esmu uzņēmējs! Tā nenotiek. Tā ir liela atbildība, citādāka domāšana un pieredze. Nepietiek nopirkt smalku auto vai dārgu uzvalku – tā nav prioritāte un tam nav nekāda sakara ar biznesa uzbūvi. Bizness – tā nav naudas tērēšana, bet gan pelnīšana! Ir jāstrādā daudz un jāzina viss – gan kā naglu iesist, gan kā atkritumus savākt un kā ar piegādātājiem runāt,” saka J.Menerte.
Nekur nav tik labi
kā mājās
2017.gadā alūksnieši Una Sekača un Artūrs Klaseps devās uz Vāciju, lai veidotu tur karjeru un pamēģinātu dzīvē ko citādāku. Kā lielākā daļa iebraucēju, arī viņi strādājuši darbu kādā no lielajiem cehiem. Jaunieši Vācijā pavadījuši gadu un tomēr nolēmuši braukt atpakaļ uz mājām Alūksnē. Par pilotprojektu “Pašvaldību politikas instrumenti reemigrācijas veicināšanai” abi bija dzirdējuši jau Vācijā, bet atgriezušies paši saviem spēkiem, neizmantojot koordinatoru palīdzību.
Ārzemēs vienmēr kā ciemiņi
Braucot prom, Una un Artūrs bijuši sajūsmā, jo vēlme izjust brīvību, citu kultūru, valodu un, protams, labāku dzīves līmeni ņēmusi virsroku. “Godīgi sakot, aizbraucot es nezināju, kas un kā būs. Galvenais man bija tas, ka mūs gaida pārmaiņas. Tur dzīvojām un strādājām, bet sapratām, ka tomēr mums būs labāk te, Latvijā,” stāsta Una. Dzīvojot Vācijā, viņa sapratusi, ka Latvijā ir droši – šeit viņa nebija saskārusies ar aizdomīgiem cilvēkiem un citiem draudiem. “Man nepatika, ka Vācijā ir ļoti daudz bēgļu, kuri uzmācas sievietēm – viņi uzkrītoši novēro, uzrunā vai izseko. Nevaru teikt, ka viņi visi tādi ir, bet man nācās redzēt ne tos labākos piemērus,” ar nepatiku atzīst alūksniete un piebilst, ka pat došanās vienai pašai uz veikalu varējusi izvērsties nepatīkama.
Lēmumu, ka jābrauc atpakaļ uz mājām Alūksnē, abi jaunieši pieņēmuši kopīgi. Iemesls tam bijis ilgas pēc savas vides, jo Vācijā taču viņi tomēr bija ciemiņi. “Lai cik tas banāli neizklausītos, bet patiešām – nekur nav tik labi kā mājās! Esot prom, ļoti pietrūka tā, ka nevaru satikties un samīļot sev mīļus cilvēkus, pietrūka valodas, ēdiena, kultūras, skaistās vides un mazpilsētas miera,” uzsver jauniete. Gan Unai, gan Artūram tagad svarīgi ir tas, lai viņu nākotne tomēr būtu Latvijā. “Kad mums būs ģimene, vēlētos, lai bērni dzimtu un augtu Latvijā, lai runā latviešu valodā un savas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas var apciemot, kad vien tīk, jo tas, manuprāt, ir svarīgi,” teic Una.
Šaubas, vai būs šeit vēl
gaidīti
Neviens lēmums dzīvē nav vienkāršs, jo tas rada pārdomas un neziņu par gaidāmo. “Nenoliegšu, ka, tuvojoties mājās braukšanas datumam, mani pārņēma bailes. Uztraucos, vai atradīsim Alūksnē darbu, vai nebūs tā, ka pēc laika atkal jābrauc prom,” stāsta Una. Šo varētu nosaukt par veiksmes stāstu, jo abi jaunieši ātri atrada nodarbošanos. “Es sāku strādāt aptuveni divas nedēļas pēc atgriešanās mājās, bet Artūrs – pēc mēneša. Abi esam ļoti apmierināti ar jaunajām darbavietām,” priecājas jauniete un piebilst, ka tas, kurš ļoti vēlas strādāt, atradīs darbu.
Sajūtas atgriežoties esot bijušas pasakainas, jo tā īstā mājīguma sajūta ir tikai Alūksnē. “Šķērsojot Lietuvas-Latvijas robežu, biju gatava mašīnu atstāt turpat un mājās doties kājām! Biju neizsakāmi laimīga, redzot savus mīļos, un laimes asaras bira kā pupas,” par emocijām stāsta alūksniete. Un, protams, vienmēr svarīgs ir tuvinieku atbalsts – visi esot viņus atbalstījuši un ļoti gaidījuši atkal mājās. Braukt atpakaļ uz mazpilsētu, ja kāds laiks pavadīts kur citur, ir drosmīgs solis, un ne visi uz ko tādu ir gatavi. “Es domāju, ka liela daļa ārzemēs dzīvojošo vēlas atgriezties, bet reizēm tam ir dažādi šķēršļi – skolas vecuma bērni, kuri jau uzsākuši mācības ārzemēs, kāds atradis citas tautības dzīvesbiedru, kā arī neziņa par to, vai viņi vēl šeit gaidīti. Ir arī cilvēki, kuri pārdevuši Latvijā savus īpašumus, un viņiem reāli nav, kur atgriezties,” stāsta Una un piebilst, ka īsto dzimtenes vērtību cilvēks diemžēl novērtē tikai tad, kad ir tālu prom.
