Šī ir piektā karstākā vasara Latvijā. Alūksnē, Gulbenē un Madonā maksimālā gaisa temperatūra bijusi plus 34 līdz 35 grādi Celsija.
Šī ir piektā karstākā vasara Latvijā. Alūksnē, Gulbenē un Madonā maksimālā gaisa temperatūra bijusi plus 34 līdz 35 grādi Celsija. Nomāc sausums, jo kārtīgs lietus nav bijis. Bezlietus perioda ietekmē sausuma apstākļi sasnieguši ceturto no piecām iespējamajām klasēm, turklāt pēdējā atbilst īpaši bīstamai parādībai. Zāle ir tik izkaltusi, ka to var aizdedzināt karsta gaisa plūsma no automašīnas izpūtēja, tāpēc katra neuzmanība izraisa mežu un purvu ugunsgrēkus.
Pasaulē vairākus reģionus piemeklējis liels karstums, kas iznīcinājis ražu. Bet citur plosās plūdi un vētras, kas lika evakuēt tūkstošiem iedzīvotāju, kā arī paņēma cilvēku dzīvības. Zinātnieki šīsvasaras postošās laika kaprīzes skaidro ar zemeslodei draudošu katastrofālu klimata maiņu. ANO konferences dalībnieki nav spējuši vienoties, kā panākt globālo sasilšanu izraisošo izplūdes gāzu samazināšanu. Šīs parādības cēloņi ir cilvēku saimnieciskās aktivitātes – galvenokārt kurināšana, rūpnieciskie izneši un mežu izciršana.
Dabas stihija norims, bet paliks jautājums – ir tā apstākļu sakritība vai Dieva sods. Nepārtraukta informācija par šaušalīgiem noziegumiem, korupciju un vienaldzību liek domāt, ka cilvēku rīcība ir visu nelaimju cēlonis. Tā radīja pārsteigumu Aglonā Svētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, kur piedalījās apmēram 150 000 cilvēku. Uz visiem ceļiem, kas ved uz baziliku, bija vismaz 45 000 automašīnu. Varētu priecāties, ka arvien palielinās ticīgo skaits, tomēr patiesība, šķiet, ir citāda. Pirms pāris gadiem tā acīmredzami bija vieta, kur ieradušies garīdznieki, svētceļnieki, ticīgie un tie, kas grib ticēt. Tagad ar bazilikas žogu ir nodalītas divas pasaules – materiālā ar tirgus preču piedāvājumu un garīgā, kur vajadzīga ticība. Tas būtu saprotami un pieņemami, ja vien arī bazilikas laukumā nestaigātu daudz ekskursantu, kas braukuši uz Aglonu kā uz savdabīgu šovu.
Mūsu gars ir paštaisnības un neticības grēka nomākts. Pār to valda prāts, kas ar cilvēcīgu apgrēcību noliedz Dieva eksistenci un ceļ sevi tā vietā. Daudzi no lepnās automašīnas negribētu izkāpt arī krusta ceļā, lai lūgtu. Viņus neuztrauc ne sevis, ne Dieva meklējumi. Acis ir tikpat tukšas kā sirds, bet maks ir pietiekami biezs, lai priecātos kafejnīcā aiz bazilikas žoga. To redzot, ir grūti nenosodīt. Tomēr katrs var mainīt tikai sevi. Svarīgākais ir jautājums – vai es samierinos ar to, kas notiek, un spēju skaļi pateikt – nē. Rakstniece Anda Līce atzīst, ka “fiziskā pasaule, kurā dzīvosim rīt, top mūsu domās šodien”.
