Latvijas Universitātes pasniedzējs Ābrams Kleckins man un citiem klausītājiem lekcijā uzdeva provakatīvu jautājumu – vai cienām savu valdību? Un pats atbildēja, ka, protams, nē.
Latvijas Universitātes pasniedzējs Ābrams Kleckins man un citiem klausītājiem lekcijā uzdeva provakatīvu jautājumu – vai cienām savu valdību? Un pats atbildēja, ka, protams, nē. Pateikt, ka cieni savu valdību nozīmē pašam sev spļaut sejā. Turpinot šo domu, gribas jautāt lasītājiem, vai cienām savu policiju?
Diemžēl tāda ir mūsu sabiedrības konstruētā realitāte: korupcija valda visur, kur cilvēkiem ir dota vara. Arī Austrumvidzemē korupcijas (dienesta stāvokļa izmantošanas savtīgos nolūkos; pērkamības, uzpirkšanas, piekukuļošanas) gadījumi policijā atklājas cits pēc cita. “Iekrīt” ilggadēji darbinieki, paši labākie, spilgtas personības. Tas izraisa divējādas sajūtas. No vienas puses pavīd cerība, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi. No otras puses – ir bail. Bail, ka pilnīgi sagrūs pēdējās ilūzijas. Ja nu patiešām visi ir uzpērkami? Arī tie, kas līdz šim likušies neuzpērkami? Zūd stabilitātes sajūta, pamats zem kājām izšķīst. Pārņem bezspēcība un nolemtības sajūta. Gluži cilvēciski to negribas pieļaut. Rodas psiholoģiskā pretestība. Tā skaidroju sabiedrības neviennozīmīgo attieksmi. To, ka reizēm nespējam kā reālus pieņemt konkrētos korupcijas faktus. Viegli ir runāt un sūkstīties par korupciju kopumā, un grūti aptvert, ka kāds tavs labs paziņa arī ir korupts (tāds, kas saistīts ar korupciju).
Galu galā, kas tad ir tie, kas strādā policijā? Tie ir cilvēki, kas nākuši no konkrētās vides. Tie ir mūsējie, daudzus no viņiem uzlūkojam par “saviem čomiem”. Varbūt tur arī kļūda? Policists ir valsts amatpersona, nevis “savs čoms” vai bargs kungs.
Un atkal atgriežos pie pasniedzēja Ā.Kleckina paustā: “Esam pārgājuši no izdzīvošanas uz dzīvi.” Patiešām – ir mainījušies laiki. Būtiskais, ko vēlamies no savas valdības un policijas (kas ir viens no valdības instrumentiem) ir drošības garants. Tas svarīgi līdz ar ekonomiskās labklājības nostiprināšanos. Bet vai drošību var garantēt policisti, kas par labu darbu gaida “honorārus” (kukuļus)?
Vai atsevišķi tiesas procesi var kopumā mainīt situāciju korupcijas apkarošanā? Parastais viedoklis ir, ka jāpastiprina kontrole. Mums taču tagad ir Korupcijas un noziedzības apkarošanas biroja vadītājs, kas koordinēs šo darbu valstī. Vai ar to pietiks? Iespējams, ka pastiprināta kontrole ir vēl viens iemesls uzpirkšanai un korupcijas modulācijām. Jāsāk ar pašcieņu, ar ētiku. Vai viegli būt koruptam? Tik daudz baiļu, paššaustīšanas. Vai ir tā vērts? Gribas citēt par kukuļņemšanu notiesātā bijušā Alūksnes policista Andreja Poļakova pausto: “Ko esmu ieguvis? Neko. Kā tagad dzīvošu?” Visvairāk esot bail no tā, kā uz viņu tagad skatīsies cilvēki. Domāju, ka skatīsies drīzāk ar līdzjūtību, nevis nosodījumu. Tā ir cilvēcība, ko izvēlamies starp necieņu un cieņu.
