Ar satraukumu sekoju informācijai par pazudušajiem bērniem, kurus policija meklē, meklē…
Ar satraukumu sekoju informācijai par pazudušajiem bērniem, kurus policija meklē, meklē… Upes krastā atstātas drēbes, somā atrasta vēstule, ka jāpakaras mežā, bet pēdu nekādu. Jelgavā, Ventspilī, Rīgā, citviet. Kā lavīna veļas pazudušo vilnis – arvien vairāk un vairāk. Tomēr mātes līdz pēdējam brīdim tic, ka viņu bērni ir dzīvi, ka pārnāks.
Un pēkšņi ziņa, ka nejauši kādā namā zem lupatu kaudzes atradusies viena pazudusī meitene. Narkotiku reibumā. Varu iedomāties vecāku izjūtas, kurās prieks mijas ar bezspēcību un bažām. Neviens šobrīd nepateiks, kādu ceļu izvēlējušies citi pazudušie. Piepeši izgaist no ierastās vides, lai mēģinātu rast citu? Neierastu. Bet vai tāpēc labāku? Lai cik skumji tas būtu, šajā izvēlē ir arī izmisušo vecāku vaina. Mūžīgā nevaļa, nespēja atrast brīdi sarunām, saklausīt bērna problēmas neizbēgami atsvešina. Kur viņam meklēt palīdzību, glābiņu?
Tiklab visatļautība kā neciešami dzīves apstākļi var radīt depresiju un pamatu domām par pašnāvību. Droši vien katrs no savas bērnības atceramies brīdi, kad dusmās vai sāpēs nodomājām – nomiršu un tad gan jūs raudāsiet. Skumji, ja klusos draudus mēģina īstenot. Ja pusaudzis vienīgo izeju saskata iespējā aiziet no dzīves. Dažreiz pašnāvība ir savdabīgs mēģinājums atgriezties ģimenē, sajust vecāku uzmanību un mīlestību. Tas var būt arī bērna mēģinājums sodīt – atstāt vecākus bez savas mīlestības un pieķeršanās.
