Rudens pusē, kad pamazām jau sākam gaidīt pirmo ledu, ļoti efektīva plēsoņu cope ir ar dzīvo zivtiņu. Es par to esmu pārliecinājies vairākkārt. Lielākā problēma ir mazo zivtiņu saķeršana, jo tur, kur vasaras mēnešos to bija vienkārši lērums, tagad parasti valda klusums, jo līdaku, asaru un zandartu ēstgriba rudens pusē liek mazajām zivtiņām nolīst un paslēpties.
Ļoti labi atceros kādu gadījumu no ļoti vēlas rudens copes. Vienā dienā nolēmām, ka brauksim uz Lobes ezeru līdakās, bet iepriekš no agra rīta iebrauksim Bebrupītē, kas ietek ezerā no austrumu puses un ir visiem līdaku tīkotājiem, sevišķi ziemā, kā donore mazo zivtiņu iegādei. No rīta pamostoties un paskatoties pa logu, biju nepatīkami pārsteigts, jo zemi klāja pamatīga sniega sega. Ko darīt? Tomēr izlēmām, ka brauksim, jo galu galā dienā tika solīta saulīte un vismaz septiņi grādi plusā. Aizbraucām pie upītes, bet te atkal nepatīkams pārsteigums. Viss pārplūdis, baisa straume un tikpat kā vienīgā vieta, kur var mēģināt makšķerēt, ir no tiltiņa. Nomocījāmies vairākas stundas, bet ar visu lielo pieredzi un barošanu tā arī nevienu mazo zivtiņu nenoķērām. Acīmredzot arī raudiņām šīs pēkšņās laika pārmaiņas nebija nākušas par labu un tās vienkārši nolīda kaut kur pakrastes pacerēs, lai mierīgi pārlaistu šo nelielo dabas stihiju. Ko darīt?
Jāmeklē laime ezerā. Piebraucot pie bāzes, konstatējām, ka labu gabalu no krasta ezerā iestiepjas plāna ūdens sasaluma virskārta. Bāzes saimnieks, laipni atvēlējis laivu, piešķīra arī deviņas mazas raudiņas, kas tajā brīdī mums likās zelta vērtībā. Airējos un jutu, ka salst pirksti, bet pie sevis domāju, ka interesanti gan, jo ziemā –20 grādos varu darboties uz ledus ar plikām rokām, bet te +5 grādos salst pirksti. Laikam jau lielais mitrums darīja savu. Labi vēl, ka biju uzvilcis ziemas zābakus un ziemas kostīmu. Iebraucām, noenkurojāmies un iemetu pirmo līdaku makšķeri, tad otru. Mans kompanjons rīkojās tieši tāpat.
Vispār jau interesanta ainava sanāca – apsniguši koki un laiva ezerā. Sēžam, gaidām, bet pirmajā stundā copes nav. Jau sāku pārdomāt, kur pārbraukt, kad vienas makšķeres pludiņš sāk ļoti strauji nesties uz sāniem, bet, papeldējis pāris metrus, strauji nozūd zem ūdens. Man tajā brīdī pamira viss, kas vien varēja to izdarīt. Ilgi negaidot, jo dzīvā zivtiņa manā izpildījumā vienmēr tiek uzkabināta aiz muguras, piecirtu un sajutu patīkamu pretestību. Pēc neliela cīniņa līdaka bija laivā. Auksta gan kā no ledusskapja saldētavas – nospriedām un sākām atpīt to no uztveramā tīkliņa, kad manam copesbiedram kāds sāka pamatīgi raustīt makšķeri. Bija paņēmusi otra līdaka. Kamēr mēs starodami ņēmāmies ap pirmo copi, nebijām redzējuši. Nebija jēgas vairs ko gaidīt. Sekoja piecirtiens, un tad jau otra līdaka bija laivā. Ar to brīdi cope panesās ne pa jokam. Diemžēl beigu akords pienāca arī mazajām zivtiņām, kad laivā mums bija pa abiem jau piecas līdakas.
Tā kā man pašam bija tāds laika posms, kad cītīgi nodarbojos ar zemūdens šaušanu, tad bieži vien arī ziņkārības pēc tāpat bez „stroķa” peldēju gar zāļu kantīm un vēroju zemūdens pasauli. Interesanti bija salīdzināt, kā uzvedas zivis rītos, vakaros un arī pielāgojoties laikapstākļiem. Piemēram, saulainās dienās līdakas tikpat kā nekur nebija manāmas. Ja vēl kādu varēja kaut kur ieraudzīt, tad caur kādu zāļu spraugu dziļi zālēs. Agri no rītiem, kad saule vēl nav uzripojusi virs horizonta, līdakas no zālēm izbāzušas tikai savu kaulaino purnu un guļ sastingušas kā pagales. Pavisam cita lieta ir tad, kad debesis ir nomākušās un šādi laikapstākļi nemainīgi ir visu dienu. Redzamība zem ūdens, protams, pasliktinās, bet līdakas ir vairāk samanāmas klajumos. Nav svarīgi, vai tas ir vasaras vidus vai rudens. Turklāt tās atrodas pārsvarā lēnā kustībā. Cik man izdevās novērot, salīdzinoši maz ir tādu situāciju, kad tās pilnībā stāv uz vietas. Tieši tāpēc ir izskaidrojams, ka rudenī līdaku copei ar dzīvo zivtiņu der „izsēdēšanas” variants, jo, ja vieta ir jau pazīstama, tad tā dienā, kad ir apmācies laiks, noteikti kādā brīdī nostrādās. Vēl labāk, ja izdodas atrast palielu klajumu, kas no visām pusēm ir ieskauts ar zālēm vai zāļu puduriem.
