Pulkstentiņš tikšķ, un rādītāji traucas uz priekšu kā negudri. Mana sirds tiem līdzi. Nu re, mans visumīļākais priekšvēlēšanu laiks ir klāt.
Pulkstentiņš tikšķ, un rādītāji traucas uz priekšu kā negudri. Mana sirds tiem līdzi. Nu re, mans visumīļākais priekšvēlēšanu laiks ir klāt. Jūtos beidzot kā cilvēciska būtne. Mani aicina uz bezmaksas pasākumiem, deputātu kandidāti apciemo mani mājās, dāvina pildspalvas un citus niekus, taujā pēc viedokļa, konsultējas. Sak, kā jūs, Anton, domājat, kamī ir mūsu valsts nākotne. Atbildi sniegšu.
Bet vispirms gribu parunāt par šo jauno laiku. Pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām jūtos kā supermārketā iegājis. Kabatā man pāris latu, bet piedāvājums milzīgs. Rauj mani aiz rokas te viens, te otrs reklāmas aģents, piedāvā skrejlapiņas, reklamē preces. Izturas tā, it kā es būtu miljonārs, nevis sociāli mazaizsargātā iedzīvotāju slāņa pārstāvis. Un mana pašapziņa kāpj. Sakāpj, ziniet. Un es bezprātīgi izšķiežu savus pāris latus, kaut veikalā gāju tikai “pēc špickām” – kukuļa maizes un pusstopa. Piepeši man ir sācis likties, ka visu, kas ir veikalā, man vajag kā ēst. Kad esmu iznācis no supermārketa, samulsis skatos, kas tad ir manā preču maisiņā. Protams, tas pats maizes kukulis un pusstops. Un vēl siļķe. Atlantijas. Esmu notriecis visu naudu līdz pēdējam santīmam. Jūs teiksiet – bez siļķes varēja iztikt. Protams. Tad man būtu pieticis autobusa biļetei no galvaspilsētas līdz mājām. Bet tagad jāsēž stacijā un jāubago. Ka man kabatā maizes kukuls, pusstops un siļķe, to nevienam nerādu. Citādi ļaudis teiks – ko šis vēl grib?
Nu ko tad vēl, es jums teikšu, tautai vajag. Maizi, šnabi un siļķi. Un visa gudrība. Vēlams, lai to visu es nopelnīt varētu pats. Lai pārāk bieži dzīvē nenāktos stāvēt ar izstieptu roku. Un te nu nonākam pie galvenā jautājuma. Ja jau tādu es vēlos un redzu savu nākotni šajā valstī, tad par kuru partiju no 20 balsošu šajās Saeimas vēlēšanās?
Bet par ko tad es balsošu? Par daiļajām dāmām! Centrālās vēlēšanu komisijas statistika liecina, ka kandidātu skaitā ir 294 sievietes, tātad 28,8 procenti. Tad vēl gribu balsot par pensionāriem. Kandidātu skaitā ir 17 cilvēki vecumā no 71 līdz 80 gadiem, un viens pat ir vecāks par 80 gadiem. Gribu balsot par šķirteņiem (tādi ir 137 jeb 13,4 procenti) vai atraitņiem (30 vai 2,9 procenti). Sevišķi tīkami man tomēr ir tie kas, kandidē atkārtoti – 11 procenti vai 112 cilvēki. Un tad gribu apliecināt savu lojalitāti citām tautībām. Balsošu par vienīgo grieķi vai vienīgo gruzīnu, kas ir kandidātu sarakstā. Interesi rada arī divi lībieši, trīs vācieši un citi mazākuma pārstāvji. Balsošu par to vienīgo deputāta kandidātu, kam ir pamatizglītība vai par tiem 107 (10,5 procentiem) ar vidējo speciālo izglītību. Vai gan tie gudrinieki ar augstskolu diplomiem spēj saprast mani, vienkāršo darbarūķi Antonu? Es balsošu par savējiem. Un to ir mazāk par 81,3 procentiem visu deputātu kandidātu, kas var lepoties ar augstskolas diplomu.
