«Ko tu te vari čīkstēt visu laiku! Apnicis! Nekad vairs uz veikalu neņemšu līdzi!» dusmās šņācot un purinot, kāda mamma rauj savu piecgadnieku ārā pa durvīm. Pēc saspringtās darba dienas birojā viņas nervu sistēma nav izturējusi mazā dēlēna uzstājīgās prasības beidzot nopirkt kāroto mantu. Ne viņš dzirdējis, ka pašreiz nav liekas naudiņas, ne puiku pārliecinājuši argumenti, kā mājās tādu rotaļlietu jau vesela kolekcija. Bērns izaicina, un notiek – «īssavienojums»! Psiholoģe Aiga Jankevica min, ka tas verbālas vai pat fiziskas agresijas veidā agrāk vai vēlāk publiski, bet visbiežāk mājās mēdz notikt ar visiem vecākiem neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa un izglītības līmeņa.
Grūž, purina un rausta
«Brīdī, kad saskaramies ar bērna pretreakciju, parasti sabrūk vai pamatīgi saļogās ideālu pils pamati – kā es, vecāks, visu kontrolēju, kā tieku ar visu galā, ka bērns ģimenē ir mūsu piepildījums, mācīsim viņam to un to, viņš būs tāds un šitāds,» psiholoģe atgādina, ka mammām un tētiem jārēķinās ar realitāti – bērns nebūs vienmēr «pūkains» un paklausīgs, bet maza personība ar savu gribu, viedokli un uzvedību. To gan iespējams un vajag koriģēt, un tieši šajā ziņā visbiežāk arī atgadās «īssavienojumi» – vecākiem pietrūkst pacietības sociāli pieņemamā un adekvātā veidā panākt sev vēlamu bērna uzvedību. Mammas un tēti labākajā gadījumā sakliedz uz mazo un sarunā to, ko patiesībā nedomā, sliktākajā – uzšauj viņam pa muti vai dupsi, grūž, purina un rausta.
«Mazuļa personība sāk izpausties jau ļoti agrā vecumā, bet tad vecākus parasti no pacietības izved neizprastas mazuļa fizioloģiskās norises. Piemēram, bērniņš raud, bet izrādās, ka viņu moka gāzītes, no kurām viņš nespēj atbrīvoties, nevis uznākuši niķi. Taču vairāk vecākus mēdz kaitināt izaicinoša uzvedība, kāda īpaši sastopama un ir bērna attīstībai raksturīga divu līdz septiņu astoņu gadu vecumā. Bērns tā rīkojas, lai parādītu, kurš te galvenais,» raksturo A.Jankevica, norādot, ka visnepareizāk būtu neievērot šo aicinājumu uz cīņu, pagriezties uz papēža un iziet ārā no istabas. Liekot lietā savus argumentus, motivējošu sistēmu, dažādus sižetus un intonācijas, pēdējam vārdam tomēr jāpieder vecākiem!
Zūd cieņa
Taču daudzi pieaugušie tā vietā «noraujas», naivi cerot, ka kliegšanai, bļaušanai un purināšanai arī ir audzinošs raksturs. Diemžēl šāda rīcība ir tikai ar mīnusa zīmi un plēš plaisu bērna un vecāku attiecībās. Īpaši, ja tas notiek ikdienā, regulāri un publiski.
«Pirmkārt atvase sajūtu līmenī saprot, ka mamma un tētis ar viņu netiek galā. Šādi rīkojoties, vecāki diskreditē savu vārdu bērna acīs. Tiek iedragāta cieņa, emocionālā sapratne un citas lielas morālas vērtības. Turklāt – jo vairāk vecāki «noraujas», jo vairāk bērni viņus izaicina. Vienīgais, kas šo loku spēj pārtraukt, ir pieaugušais. Pretējā gadījumā tam būs sociāli nepatīkamas sekas. Ja cieņa zudusi divos trijos gados, nav iemesla cienīt arī turpmāk. Kāds vēl «iemet acīs» – tu mani bērnībā siti, liki kaktā sēdēt un ieslēdzi istabā. Kāda tur cieņa!» dramatizē psiholoģe.
Paraudzīties uz bērnu
šķērsgriezumā
Lai vecāki šo riņķadanci pārtrauktu, visticamāk, būs nepieciešams laiks un saprašana, kā to gudrāk izdarīt. Aiga min, ka ļoti palīdz, piemēram, palūkošanās uz bērnu «šķērsgriezumā» – ko viņš attiecīgajā brīdī grib, ko vēlas panākt, kāpēc tā rīkojas. Iespējams, mamma vai tētis jau zina, ka, piemēram, veikalā viņš vienmēr grib konkrētu lietu un tāpēc attiecīgi uzvedas (krīt gar zemi un kliedz).
«Pirms jebkuras iešanas uz veikalu ar mazo viss būtu kārtīgi jāizrunā – ejam tur vienkārši pavadīt laiku vai nopirkt tev zābaciņus un pēc tam to kafejnīcā ar saldējumu nosvinēt. Noteikti bērns ikreiz veikalā gribēs arī kaut ko sev. Par to vajadzētu jau iepriekš vienoties un to ievērot. Ja ar mazo izrunā plānus, tas novērš veselu gūzmu neklausīšanas variantu,» tēlo A.Jankevica.
«Noraušanās» risks tāpat ir lielāks, ja mamma, kas turklāt strādā algotu darbu, mājās ir vienīgā vārītāja, mazgātāja un bērnu audzinātāja.
«Ja mazais visu dienu bijis bērnudārzā, vakarā viņam vienkārši vajag to mammu. Viņš tāpat plīsies virsū vai būs neciešams. Tāpēc mammas gudrība būtu veltīt viņam nedalītu 15 minūšu uzmanību. Pēc tam viņš pats aizies, un vakars aizritēs uz emocionāli labvēlīgas nots,» sola psiholoģe.
Atvainošanās – obligāta!
Tomēr vēl pirms visu taktiku kaldināšanas, lai novērstu «īssavienojumus» bērnu un vecāku attiecībās, jāpatur prātā, ka «šmuce», kad mazajam sabļauts vai sadots pa dibenu, ir arī jāsatīra.
«Atvainošanās ir absolūti obligāta, lai arī tev un bērnam birst asaras. Uzreiz pēc afekta stāvokļa, kad saproti, ko esi izdarījis, pirmais – ciešs apskāviens, kaut mazais raujas prom, un piedošanas lūgšana. Vienmēr arī jāmēģina paskaidrot, attaisnot savu uzvedību, piemēram, ka darbā bijusi grūta diena, un jādod cerība, ka centīšos nekad vairs tā nedarīt. Nevar gaidīt, ka bērns to pats sapratīs. Ar viņu jārunā!» uz mieru un labām attiecībām aicina psiholoģe.
