Firmas “LEC” valdes priekšsēdētājs Jānis Kols atzīst, ka ir ļoti mainījies to gadu laikā, ko pavadījis aktīvā biznesa vidē gan Latvijā, gan ārzemēs.
Firmas “LEC” valdes priekšsēdētājs Jānis Kols atzīst, ka ir ļoti mainījies to gadu laikā, ko pavadījis aktīvā biznesa vidē gan Latvijā, gan ārzemēs. Viņš ir kādreizējais alūksnietis un nekaunas sevi atzīt par malēnieti. Tagad uzņēmēja dzīvesvieta ir Jūrmalā. “Rīga man vienmēr šķitusi jauka pilsēta, bet Alūksne ir mana dzimtā puse, lai arī tur esmu nodzīvojis tikai pirmos 18 dzīves gadus,” viņš saka.
Firma “LEC” ziedoja lielāko summu Alūksnes Jaunās pils parka strūklakas atjaunošanai. Katru gadu firma atbalsta arī dzimtās pilsētas vieglatlētu sacensības. “Redzot, kā vieglatlētikas treneris Ilgvars Vaskis par ļoti niecīgiem līdzekļiem mazā sporta laukumā uztrenē jauniešus līdz Latvijas izlases līmenim – cepuri nost! Tādi fanāti ir jāatbalsta. Triju Zvaigžņu ordeņi jāpiešķir nevis politiķiem vai biznesmeņiem, bet tādiem kā Ilgvars! Jāatzīst, ka esmu saņēmis uzaicinājumus sponsorēt arī pilsētas biatlonistus un riteņbraucējus, bet te atbilde ir īsa: man dzīvē ir palīdzējusi vieglatlētika. Atrodiet cilvēku, kas to pašu var teikt par biatlonu vai riteņbraukšanu. Ar strūklaku bija vienkārši, jo šo vietu atceros kā vienu no sakoptākajām – dzimtās vietas vizītkarti,” akcentē J. Kols.
Pārliecību deva sports
Bērnībā rudeņus, ziemas un pavasarus viņš pavadīja Alūksnē, bet vasaras – Mārkalnes pagastā. “Tas bija interesants laiks. Vectēvs ir viena no manām autoritātēm, kas iemācīja attieksmi pret dzīvi un darbu. Ģimenē bija ultranacionāla audzināšana, tāpēc man skolā neveidojās labas attiecības ar politizētajām skolotājām. Diemžēl tādas bija lielākā daļa no profesionālākajām pasniedzējām. Nezinu, vai viņas tēloja vai arī bija idejiskas komunistes,” atceras J. Kols.
“Vēl tagad daudzi uzskata, ka esmu lecīgs. Atskatoties pagātnē, ar smaidu secinu, ka tā arī toreiz bija. Man neeksistēja ballīte, kurā nebiju sakāvies ar krievu oficieru dēliem. Man tas patika, jo deva dzīves garšu. Protams, ar gadiem uz to sāku raudzīties citām acīm,” viņš saka. J. Kols brīnās, ka, lai arī tolaik netrūka stukaču, viņam nekad nebija problēmu ar drošības dienestiem. “Nezinu, kas man tolaik stāvēja klāt, bet kaušanās dēļ nepatikšanas nekad nepiedzīvoju,” tā J. Kols. Viņš neslēpj, ka skolas gados spekulēja ar košļājamajām gumijām un džinsa biksēm, jo “baudu nesagādāja nauda, ko guva no darījuma, bet process”.
Skolas laikā J. Kols vairākus gadus bija Latvijas vieglatlētikas izlasē daudzcīņā. “Te lielākais nopelns ir trenerim Ilgvaram Vaskim. Uzskatu, ka ar viņa palīdzību daudzi dzīvē atrada pareizo ceļu. Sports mani atturēja no negatīvajām dzīves pusēm un deva pārliecību par sevi,” apgalvo uzņēmējs un atzīst, ka pievērsties vieglatlētikai viņu pamudināja mamma. “Viņai bija kauns par manu sīko ķermeni. Es tiešām biju tik kaulains kā velosipēds. Tādēļ mani sūtīja uz laukiem, lai dzeru siltu pienu, un mudināja sportot. Nekad neesmu uzskatījis, ka esmu fiziski spēcīgs. Fizisko formu veidoja neatlaidīgie un regulārie treniņi,” domā J. Kols. Viņš atzīst, ka tagad sporta veidu izvēli daļēji nosaka bizness. Tas ir teniss, golfs, kalnu slēpošana, niršana ar akvalangu un braukšanu ar ūdensmotociklu.
Uz kalna virsotni vēl jāiet
Bērnībā viņš nesapņoja par dzīvi Rīgā un lielo biznesu. “Pēc Politehniskā institūta absolvēšanas biju norīkots darbā Alūksnes PMK. Kad tur jautāju, kur ir mana inženiera vieta un apsolītais dzīvoklis, izrādījās, ka tur jau ir pieņemts jaunietis no Balviem. Devos meklēt darbu zvejnieku kolhozā, jo vilināja jūra. Paldies Dievam, ka man tur darbs neatradās! Spītīgi devos atpakaļ un prasīju tomēr savu vietu. Vadītājs man pastāstīja, ka Rīgas MK direktoram Andrim Pūcem vajadzīgs meistars. 1982.gadā notika mūsu pirmā tikšanās. Kopš 90. gadu sākuma esam biznesa kolēģi un “LEC” īpašnieki,” stāsta J. Kols.
Arī A. Pūce savulaik esot bijis sportists – labs lodes grūdējs un diska metējs. “Sportists sportistu pievelk. Bija laiks, kad premjerministrs savu komandu veidoja no kādreizējiem basketbolistiem, savukārt “LEC” kompānijā augstus amatus ieņem citi bijušie sportisti. Tie ir cilvēki, kas spēj sevi pārvarēt grūtībās un koncentrēties mērķa sasniegšanai,” saka J. Kols.
80. gadu beigās uzņēmējs sāka strādāt Austrumvācijā. “Enerģētikā jau biju vadījis lielus projektus Latvijā, tāpēc kļuvu par ECT LATESA Vācijas filiāles vadītāju. Pēc gada sabruka Padomju Savienība, apvienojās abas Vācijas, un nebija neviena līguma, kas regulētu darba attiecības. Pēc ilgiem pūliņiem pusgada laikā sagatavojām starpvalstu sadarbības līgumu, kas Latvijai deva iespēju sūtīt uz Vāciju 400 strādnieku gadā. Tā līdz 1997. gadam Vācijā katru gadu nodarbinājām apmēram 100 Latvijas pilsoņu. Visu sirmumu, kas man matos, ieguvu šajos gados, jo iepazinu gan izcilus strādniekus, gan izcilus zagļus, gan izcilus dzērājus,” atceras J. Kols.
Latvijas biznesā viņš atgriezās 1995.gadā. “Andris Pūce bija to spēcīgi attīstījis, realizējot lielus projektus Latvijā. Visus gadus esam bijuši lielāko būvniecības kompāniju vidū. Jāatzīst, ka nevienai no Latvijas būvkompānijām nav tik lielas pieredzes darbā ārvalstīs – 10 gadu laikā esam realizējuši projektus 10 valstīs – Kenijā, Slovēnijā, Horvātijā, Ganā, Kazahstānā, Ziloņkaula Krastā un citās. Pašlaik kompānijā strādā apmēram 450 darbinieku. Lai arī konkurence ar katru gadu kļūst lielāka un rafinētāka, uzņēmumam jāattīstās, jāpaplašinās un arvien vairāk jānostiprina savas pozīcijas Latvijas tirgū. Esmu pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, bet tāpat esmu pārliecināts, ka 2004.gadā mēs tur būsim. Tad biznesa attiecības būs vēl sarežģītākas,” vērtē uzņēmējs.
Saiknes ar dzimto vietu trūkst
J. Kols atzīst, ka saikne ar dzimto vietu kļūst vājāka, jo te vairs nedzīvo ne vecāki, ne tuvi radinieki. “Ar vidējā dēla iniciatīvu, izveidojām dzimtas koku līdz septītajai paaudzei un izpētījām laika posmu no šodienas līdz 1825.gadam. Interesanti ir tas, kā mainījies mūsu uzvārds. Pirmais cilvēks, ar ko sākās līdz šim izpētītā dzimta, ir Ansis Kallas. Tikai 20.gadsimta 20.gados, mainoties burtiem, uzvārds ir nostiprinājies kā Kols. Manī ir pārliecība, ka 80 procenti Latvijas Kolu nāk no Alūksnes un vēl 80 procenti – no Mārkalnes pagasta,” uzskata J. Kols.
Uzņēmējs ir pārliecināts, ka sencis nav bijis vācietis. “Man sirdij ir tīkams pieņēmums, ka viņš bijis no zviedru armijas. Kallas bijis kārtīgs kareivis, kam par nopelniem karā piešķīra zemi. Citādāk ir grūti izskaidrot to, kādēļ dzimtai tolaik jau bija sava zeme un uzvārds. Savukārt senči, kas dzīvoja 19.gadsimta 70. gados, bija zemnieki, kam patika strādāt, priecāties un kārtīgi izkauties. Varbūt no tā arī esmu ieguvis malēnieša garu un trakulīgu dabu,” viņš spriež.
J. Kols atzīst, ka bieži Skandināvijas sadarbības partneri viņu uztver par savu tautieti.
Augstu vērtē pilsētas jauniešus
“Nekad nekaunos atzīt, ka savos politiskajos uzskatos esmu labējs. Tāpat nekad nekaunēšos atzīt, ka esmu alūksnietis un no Malēnijas. Zinu sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, kas to uzskata par kauna traipu biogrāfijā. Man vienmēr ir gribējies uzsvērt, ka esmu malēnietis – tie ir interesanti cilvēki! Raugoties uz 25 gadiem, ko neesmu pavadījis dzimtajā pilsētā, secinu, ka šeit cilvēki ir dzīvojuši pēc principa: radīt grūtības, pēc tam pukstēt un meklēt vainīgos, bet beigās pašiem rast risinājumu. Pašlaik ir vainīgo meklēšanas fāze,” domā J. Kols.
“Pēc sevis spriežu, ka malēnieši ir cilvēki, kas sāpīgi uztver kritiku. Bet viņi ir sīksti. Ja izvirza striktu mērķi, tad to arī sasniedz. Viņi ir gudri un fiziski spēcīgi, jo no šejienes nākuši profesionāli banku speciālisti, lielu starptautisku firmu īpašnieki, juristu kantoru vadītāji, pazīstami biatlonisti un vieglatlēti. Tagad attīstās riteņbraukšanas sports,” pārliecināts “LEC” līdzīpašnieks.
Viņam sāp tas, ka vēl joprojām Alūksnē nav sporta stadiona. “Jau 80. gados tā bija vienīgā pilsēta Latvijā, kurā nebija stadiona. Ir pagājuši 20 gadi, un nekas nav mainījies. Manuprāt, biznesam šeit pašlaik ir nelabvēlīga vide. Atplestām rokām būtu jāsagaida investors, piedāvājot viņam nopietnus atvieglojums. Pilsētas attīstība var uzlaboties tikai tad, ja tiek sakārtota infrastruktūra. Piemēram, ja te būtu trīszvaigžņu viesnīca ar peldbaseinu, ko izmantotu viesnīcas viesi, pilsētas iedzīvotāji un armijas daļa, apmeklētāju netrūktu. Diemžēl no iebraucēja naudu var iegūt tikai tad, ja viņš paliek pa nakti,” spriež J. Kols.
Pilsētā uzņēmēju pārsteidza jauniešu prasme labi runāt angliski, jo “svešvalodas un datorprasme ir viena no galvenajām darba devēja prasībām”.
Ir jāizpilda sava misija
Jautāts par pašraksturojumu, viņš smej: “Jānis Kols ir normāls džeks! Esmu mainījies, kopš darbojos biznesā. Īsā laikā vajadzēja pieņemt pareizo lēmumu par daudziem cilvēkiem. Tad ir jāatsakās no bērnišķīgiem un avantūristiskiem gājieniem. Pēc trakulīgās jaunības, kad biju kā ūdenszāle, domāju, ka man nebūs problēmu saprasties ar pusaudžiem. Bet nu ir citādāk, jo ne vienmēr savus bērnus izprotu. Tagad gribas teikt: “Kad es augu, tā nebija.” Dzīvē esmu izmēģinājis no visa pa druskai, bet vienalga man šķiet, ka viņi dzīvo trakāk. Tas laikam nozīmē, ka kļūstu vecs,” smej J. Kols. Viņam raksturīgas īpašības ir mērķtiecība un dotā vārda turēšana.
Brīvā laika uzņēmējam ir maz. “Lai gūtu panākumus biznesā, darba dienai jāilgst vismaz 12 stundas. Tai pat laikā, ja cilvēkam nav brīva laika, tad uzskatu, ka viņš vienkārši nemāk nodalīt svarīgo no nesvarīgā. Lielākoties atpūšos ārzemēs, kur bieži apvienoju patīkamo ar lietderīgo. No līdz šim apmeklētajām vietām visvairāk man iepatikās Āfrika. Jāpiebilst, ka esmu bijis visos kontinentos, izņemot Antarktīdu,” atzīst J. Kols.
“Dzīvē visu esmu sasniedzis pakāpeniski. Nekad neizvirzu tālus mērķus, jo notiks tā, kā jānotiek. Cilvēkam dzīvē ir jāizpilda sava misija. Te piekrītu budisma teorijām, ka šī dzīve ir kādas citas turpinājums. Tu vari daudzreiz atgriezties tajā pašā vietā, bet vari arī kādu posmu pārlēkt un nokļūt augstāk,” domā uzņēmējs.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Jānis Kols.
Dzimis: 1959.gada 20.februārī.
Dzīvesvieta: Jūrmala.
Dzīves moto: “Izdari šodien to, kas tev būs jāizdara pēc divām dienām, jo pretējā gadījumā nepaspēsi.”
