Vai tiešām mēs, četras Alūksnes vidusskolas skolotājas – Aina Ezeriņa, Marina Saveļjeva, Ilma Kondratjeva un es, Vija Puzule – bijām Itālijā, pašā papēdītī – Lečes pilsētā, vai tiešām bijām Kolizejā, Forumā?
Vai tiešām mēs, četras Alūksnes vidusskolas skolotājas – Aina Ezeriņa, Marina Saveļjeva, Ilma Kondratjeva un es, Vija Puzule – bijām Itālijā, pašā papēdītī – Lečes pilsētā, vai tiešām bijām Kolizejā, Forumā? Bijām gan, lai arī pašlaik, ierautām skolas vasaras darbu mutulī, tas šķiet kā sapnis, kas skaisti izsapņots.
Piecu valstu (Itālijas, Rumānijas, Lietuvas, Zviedrijas, Latvijas) skolas piedalās ES Mūžizglītības “Comenius” skolu partnerības projektā “Tolerances mācīšana vienotā Eiropā”.
Itāļi ir kā piemērs, kādai jābūt tolerantai sabiedrībai
Veiksmīgi piezemējāmies Brindissi, itāļu draugi mūs aizveda uz 40 kilometru attālo projekta pilsētiņu Leči. Lečē ir 100 000 iedzīvotāju, vecpilsētu dēvē par dienvidu Florenci.
Vakariņojām ģimenes restorānā, izbaudījām itāļu burvīgās dziesmas, bet bēdājāmies, ka nesaprotam, par ko dzied fantastiskās balss īpašnieks.
Pirmdienas rītā uz skolas kāpnītēm mūs sagaidīja skolēni, no liela groza izņemot dažādu krāsu papīra puķes, kuras (kā vēlāk uzzinājām), gatavojuši cietumnieki, jo Lečes skola arī viņus iesaistījusi šajā projektā. Izrādās, ka šī ir vislielākā (1300 skolēni) skola Lečē.
Katras projekta valsts pārstāvji iepazīstināja ar sevi, skolēni ar itālisko temperamentu visus uzņēma ar skaļām ovācijām. Somijas skolotāja Anna demonstrēja videoklipu par aktualitātēm tolerances izpratnē. Mēs visi saņēmām projekta dienu darba kārtību auduma maisiņā, ko arī šuvuši Lečes cietumnieki.
Devāmies uz pilsētas mēriju, kas iekārtota ļoti greznās, krāšņās telpās. Mūs uzņēma un apsveikuma runu sacīja, kā mēs pašas nospriedām, tāda ranga speciālists kā mūsu Iveta Kovtuņenko domē, uzsverot, ka tolerance ir problēma gan pilsētā, gan Itālijā.
Mūs aizveda uz māju, kas celta 17.gadsimta vidū, mantinieki tajā dzīvo joprojām, viņi izrādīja ieroču istabas, gleznu un citu seno priekšmetu kolekcijas. Fotografēt atļāva tikai kapelā, beigās uzdāvina mājas saimnieka monogrāfiju, bet diemžēl itāļu valodā…
Pēcpusdienā bija ļoti atbildīga vizīte – pie arhibīskapa, kas atstāja ļoti zinoša cilvēka iespaidu – viņš uzsvēra, ka reliģija ir tā, kas vieno, nevis šķeļ – skolā jābūt misijai mācīt toleranci; itāļi, viņaprāt, ir piemērs, kādai jābūt tolerantai sabiedrībai. Arhibīskaps pieminēja katru valsti, parādot zināšanas par izglītību, kādu saņem katras mūsu pārstāvētās valsts skolēni. Viņš sacīja: “Saule ir dzīve, un dzīve ir saule!”
Projekta dalībniekiem bija uzdevums – parādīt savas ģimenes foto, lai mēs vairāk viens otru iepazītu. Vakarā pulcējamies viesnīcas vestibilā, lai veiktu šo mājas darbiņu.
Nākamajā dienā iepazināmies ar skolu – lai arī mēs nākam no mazas valsts, vēl mazākas pilsētiņas un skolas, tomēr ar prieku secinājām, ka mums sava skoliņa patīk vairāk. Klasēs nav (tā kā mums pierasts) ziedu, zaļumu, tās ir diezgan nemājīgas. Skolēnu pieraksti gan (tos, kurus redzējām ) ir vienkārši perfekti – tādi, kādiem jābūt, lai varētu reāli izmantot un no tiem mācīties aeronautikas tehniskās skolas audzēkņi.
Mīlestība vajadzīga gan nabagam, gan bagātam
Konferenci, veltītu tolerancei, atklāja skolas direktors Džuzepe. Viņš pastāstīja, ka 25 Lečes skolēni apmeklējuši cietumniekus; tas ir bijis abpusēji spēcīgs emocionāls pārdzīvojums, jo skolēni tādā situācijā bijuši pirmoreiz, šīs tikšanās rezultātā tapušas košās puķes, ar kurām teica paldies visiem konferences dalībniekiem, un auduma maisiņi, ko dāvāja projekta dalībniekiem.
Imigrantu biedrības pārstāve Juberte no Albānijas sacīja, ka Lečē visi dzīvo mierā, saticībā, bet pasaulē šis jēdziens “tolerance” vēl ir bērna autiņos, jo ļoti daudzās vietās uz mūsu zemes cilvēkiem pietrūkst iecietības pret citu ādas krāsu, pret citiem uzskatiem; viņa uzsvēra, ka visi būs toleranti tikai tad, kad pie šī jautājuma strādās visi kopā, jo paliekošas vērtības pasaulē, mainoties valdībām, karojot, strīdoties, ir brīvība, mūzika, deja, literatūra, māksla. Arī vārds “tolerance” viņas ausīs skanot kā mūzika.
Cietuma kapelāns runāja, ka cietums aizsargā tos, kas ir izolēti no pārējās sabiedrības, viņš vārdu “tolerance” vēl skaidroja kā “atklātība”, “sapratne”, “integrācija”. Viņš uzskata, ka cietums un karceris nav izeja, sabiedrībai būtu jāmeklē citi veidi, kā sodīt.
Labdarības organizācijas pārstāvji uzsvēra tolerances un labdarības nepieciešamību. Mīlestība vajadzīga gan nabagam, gan bagātam – šī organizācija apmāca cilvēkus būt taisnīgiem, brīviem, intelektuāliem. Ir būtiski, ka cilvēku balsis kļūst skaļākas, mēs dzīvojam tolerantākā sabiedrībā. Pasaulē joprojām ir vardarbība, kas nereti sākas jau skolā, ģimenē.
Kāds brīvprātīgais stāstīja par savu pieredzi Ugandā, kur aizbraucis kā žurnālists, bet pēc tam atgriezies, lai studētu medicīnu un pēc tam atkal palīdzētu citas valsts cilvēkiem. Viņu pārsteidza, cik ļoti afrikāņi ir draudzīgi, kā viņu glābuši briesmās. Pasaule ir kļuvusi ļoti maza – diennakts laikā mēs varam nokļūt fantastiskā attālumā no dzimtās vietas, vai mūs pieņems šī svešā vieta, vai tā jebkuram būs toleranta?
Ir saņemti turpmākā darba uzdevumi
Konferencē izskanēja viedoklis, ka tolerance mums visiem ir ļoti, ļoti jāmācās. Kad speciāli, lai mums parādītu muzeju un par to pastāstītu, ieradās Lečes muzeja direktors, bija ļoti skumji, staigājot pa šo arhitektoniski un vēsturiski fantastisko ēku: domāju, vai tiešām mūsu Alūksnīte nav pelnījusi kaut vienu mūsdienīgu kultūras, mākslas vai izglītības iestādi – praktiski nav nevienas, ar ko pilsēta varētu lepoties. Ļoti liela cerība, ka tā būs topošā mākslas skola…
Ir saņemti turpmākā darba uzdevumi, iepazīta (ar vienu acs kaktiņu) pilnīgi atšķirīga kultūra, kopīgi izdots buklets par toleranci, izveidota fotogrāfiju izstāde, kuru septembrī parādīsim skolā un citiem interesentiem pilsētā un, protams, secinājums – tolerance mums visiem jāmācās.
