Tipisks gadījums, tipisks vecums. Reizi nedēļā ejot apgaitā, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītājs Aigars Pētersons jau zina, ka vienā, divās istabās būs bērni līdz divu gadu vecumam, kuri aplieti, aplējušies ar tēju, kafiju, tēju… Pa retam – kāds buljoniņš. Krūze karstas kafijas bērnam ir tas pats, kas spainis verdoša ūdens pieaugušajam.
Trūkst politiskās gribas
Latvijā nav vienota bērnu traumu reģistra, iespējams, tas ir palīdzējis šogad Eiropā noslīdēt uz otro vietu bērnu traumu skaita ziņā. “Mēs esam otrā vietā nevis tāpēc, ka mums būtu uzlabojusies situācija. Nē. Tāpēc, ka Lietuvā tā ir pasliktinājusies,” skaidro A. Pētersons. Diez vai Lietuva būtu pirmā, ja “Latvijas statistika” nenozīmētu vien Rīgu un Rīgas rajonu. Faktiski Latvijā neviens neuzskaita, cik un kādas traumas piemeklē bērnus, taču dramatiski jau ir esošie skaitļi. Gan tāpēc, ka bērni ir aktīvākā un kustīgākā sabiedrības daļa, gan tāpēc, ka Latvijā nav tradīcijas rūpēties par drošību, padomāt par profilaksi dzīvības un veselības saglabāšanā.
“Visās konferencēs mums pārmet – kas pie jums Baltijas valstīs notiek? Tepat pie tās pašas Baltijas jūras, bet otrā krastā, ir pilnīgi cita situācija,” ilustrē A. Pētersons. Bērnu traumatisms Latvijā ir 6 līdz 10 reizes lielāks nekā Skandināvijā.
Vienotais bērnu traumu reģistrs pēc četru gadu pūliņiem bija radīts, bet nesenās ekonomijas histērijā likvidēts – tā uzturēšana prasa zināmus līdzekļus. Lai ieviestu aizliegumu tirgot etiķa esenci, bija nepieciešami astoņi gadi – sevišķi sparīgi protestējusi Zemkopības ministrija. “Iesprūdusi” ideja, ka velosipēdistiem ķiveres būtu jālieto obligāti. “Darba grupas ir formālas. Ir sajūta, ka deputātiem ir milzīgi plāni par ekonomiku, bet, tiklīdz ir konkrētas lietas, kas kalpotu drošībai un glābtu dzīvības, – “tas ir opozīcijas priekšlikums”, “tev droši vien radi tirgo šīs ķiveres” utt. Un tā viss paliek.” A. Pētersons bija deputāts 8. Saeimā un ir arī tagad.
Nenovērtē “sīkumus”
Joprojām tikai ieceres līmenī ir prasības būvniekiem, lai elektrības rozetes ir augstu, drošas, bet elektrības slēdži – bērniem pieejamā augstumā. Šobrīd ir otrādi un pastāv iespēja, ka pie rozetes pierāpo bērns un ziņkārības dēļ kaut ko iebāž. Vai grib ieslēgt gaismu un nokrīt no ķeblīša, uz kura pakāpies. Mājās bērni gūst vairāk nekā pusi no visām traumām, bet līdz piecu gadu vecumam mājās iegūts ir pat 85 procenti traumu.
“Vecākiem grūti pašiem visu paredzēt, bet tikai nesen bija bērniem drošas istabas prezentācija. Drošību nemāca skolās, nav mācību līdzekļu, metodikas,” norāda ķirurgs. Cik ir vecāku entuziasms, tik ir.
Pediatrs un ģimenes ārsts Imants Lanka salīdzina, ka Latvijā šobrīd ir tāda situācija kā Zviedrijā pirms 60 gadiem. Domāšana mainās pamazām, ja novērtē veselību, dzīvību. Latvijā plānots ieviest bērna attīstības kartes, kas ļaus ārstiem vieglāk izvērtēt attīstības gaitu, sniegs rekomendācijas gan drošībai, gan profilaksei, ko pārrunāt ar vecākiem. Tagad kartītē ir tikai dažas līnijas, kur ierakstīt vakcīnas, un vieta, kur gari un plaši aprakstīt slimības un komplikācijas.
“Katram vecumam ir īpašas situācijas. Kartē ietverts, kurā vecumā par kādām konkrētām lietām jārunā, lai dzīvība tiktu saglabāta. Kā ceļa zīmes, kas norāda risku,” salīdzina I. Lanka. Labi, ja par to runās ārsti, vēl labāk, ja atgādinās arī tuvinieki un sabiedrībā visi cits citu mazliet vairāk pieskatīs.
Palūkojot internetā, latviešu valodā var atrast dažas lapas, kas māca par drošu internetu, bet visas idejas vides drošībai nav vienuviet atrodamas, kā tas ir, piemēram, “www.childrensafetynet.org” vai “www.kindersicherheit.de”.
