Bulgārija ir arī nabagu zeme, un ir pat problēmas, kur iztērēt naudiņu.
64.
Bulgārija ir arī nabagu zeme, un ir pat problēmas, kur iztērēt naudiņu. Man iepatīkas pīts krēsls, taču tādu atvest mājās nav iespējams, tāpēc tērējos sīkos priekos: baudu kokakolu, ēdu zemenes, apelsīnus un atļaujos citus gastronomiskus priekus. Dabas krāšņums atsver visu. Pamanu, ka mūs, kā draudzīgās zemes pārstāvjus, ne visai mīl. Sofijā pusaudži izsaka dažādus “komplimentus”.
“Re, kā maršē Padomju Savienība!” Laikam izskatāmies kā tipiski krievu ceļotāji, somām apkrāvušies, kas ķemmē veikalus un skaļi uzvedas. Mans mājiniekiem atvestais ciemakukulis ir Gabrovas anekdotes un pastkartes bez skaita, un pats galvenais – esmu atpūtusies kā nekad.
Pilnīgi bezrūpīgā laika pavadīšana tālākajam darbam dod enerģiju, un atgriezusies redzu, ka darbā neesmu neaizstājama. Mana darbaholija visvairāk kaitējusi man pašai. Ne velti uzskata, ka cilvēks, kas neprot atpūsties, nemāk arī produktīvi strādāt. Šāda atziņa nāk gan vēlu, tomēr labāk vēlu nekā nekad.
Kamēr es ceļoju pa pasauli, slimnīcā sācies pamatīgs remonts. Kaimiņu kopsaimniecība ķērusies pie laika zoba apdrupinātās celtnes: labo jumtu, skursteņus, krāso iekštelpas. Gaišums un jauna enerģija strādāt izstaro no visa darbinieku kolektīva. Ar sparu ķeramies pie pierastajiem darbiem. Tā arī netieku gudra, vai meita, daktere, ir man palīgs, vai es esmu palīgs viņai. Pārāk ilgi esmu saimniekojusi viena, nu parādās jaunas vēsmas.
15. Viss maksā tik, cik maksā
Redzu sapni: mūsu pagasta slimnīca kultūras namā svin savu piecdesmit gadu pastāvēšanas jubileju. Zālē pulcējušies milzum daudz cilvēku, laikam mūsu potenciālo pacientu. Pa platajām zāles durvīm iebraucam viss kolektīvs senatnīgā līnijdroškā. To nevelk zirgs, bet mūsu kolektīva trīs vīrieši – Pēteris, Jānis un Reinis. Ambulances ģimenes ārste medicīniskās palīdzības koferīti – diplomātu vienā rokā un mobilo telefonu otrā pavada mūsu procesiju. Es sēžu uz droškas bukas kučiera vietā un turos pie dzelteniem un gaismas apspīdētiem grožiem, vicinot uz slimnīcas divdesmitgadi izšūto iestādes karogu. Vietējais orķestris spēlē drastisko “Trīs dakteri, trīs slakteri…” no nemirstīgās izrādes “Skroderdienas Silmačos”. Apkārt jūtama svinīga atmosfēra, daži uz mūsu pusi met ziedus…
Skatuve, pie kuras svinīgi piebraucam, ir izgaismota, redzama medicīnas atribūtika: humānajā palīdzībā saņemtā slimnieku gulta, pie tās darbam sagatavota medikamentu ievadīšanas sistēma. Turpat arī braucamkrēsls un stikla zāļu skapis no senākiem laikiem, parasts galds un daži krēsli, kādi tika lietoti slimnīcas pirmajā desmitgadē. Pēkšņi atkal atveras zāles durvis, un baltās drēbēs tērptas būtnes uz nestuvēm nes guļošu cilvēku, kas vaid un kunkst. Nesēji ar savu nastu uzkāpj uz skatuves un ieveļ cietēju sagatavotajā gultā. Nu mēs, viss kolektīvs, raušamies ārā no ratiem un steidzamies pie slimnieka. Norit ikdienišķa darba aina, rosīšanās un darbošanās, līdz beidzot slimnieks raušas sēdus, atguvis dzīvesprieku. Piesteidzas slimnīcas vecākā māsa un sāk izskaidrot finanšu jautājumus: cik maksā gultasdiena, kāda ir kārtība, ja gaidāma ilgstoša ārstēšanās. Slimnieks nu izceļ kājas no gultas, izrādās, viņam nav ne naudas, ne sponsora. Vecākā māsa noteikusi: “Viss maksā tik, cik maksā!” bargu sejas izteiksmi aiziet aizkulisēs. Nu pie slimnieka dodos es, ārstējošā ārste, un mierinu sēdošo pacientu, ka to palīdzību, ko sniedzām, var uzskatīt par neatliekamo. Par to maksā valsts. Tālākais ir atkarīgs no apstākļiem un Dieva rokas. Nokaunējusies par visu notiekošo un paredzamo, apsēžos pie galda un izdaru kādas atzīmes dokumentos. Pie slimnieka pienāk sanitārs ar braucamkrēslu un paskaidro, ka pagastā var prasīt piešķirt trūcīgā statusu, tad ārstēšanos apmaksāšot pagasts.
Nu no zāles atskan spēcīga vīrieša balss: “Mēs nevaram puspagastam piešķirt trūcīgā statusu, mums nav tik daudz līdzekļu. Jau tā medicīna apēd lauvas tiesu. Kur tad vēl skola?”
Sanitārs palīdz slimniekam iesēsties braucamkrēslā, mierina viņu un aizstumj. Tagad gaismas starā parādās dekorācija, kurā redzams kases lodziņš, pie kura stāvam pēc algas.
