Uztraukums kņudina pakrūtē – aiz ceļa līkuma, nobraukuši no kalniņa, redzam posta skatu: mašīnai riteņi gaisā, divi cietušie jau noguldīti ceļa malā.
63.
Uztraukums kņudina pakrūtē – aiz ceļa līkuma, nobraukuši no kalniņa, redzam posta skatu: mašīnai riteņi gaisā, divi cietušie jau noguldīti ceļa malā. Tā kā gar viņiem rosās feldšere un vēl kādi palīgi, atviegloti uzelpoju – tātad dzīvi.
“Lai slavēts Dievs!” saku pie sevis. Kritiskos brīžos arvien no zemapziņas izlaužas Dieva vārds. Noskaidroju, ka sieviete ar brāļa meitu naktī kompānijā bijusi zvejā. Pa ceļu tagad izmētāti dažādi zvejas piederumi. Pirmais pie avārijas vietas piebraucis kaimiņu skolas fizkultūras skolotājs Juris Šabraks, vecmātes Emmas Šabrakas dēls. Tūlīt redzams, ka audzis mediķu ģimenē un prot saprātīgi un mierīgi uztvert situāciju. Garāmbraucēji palīdz atgāzt mašīnu uz riteņiem. Es un feldšere rosāmies pie cietušajiem. Abām braucējām, nenoliedzami, ir smadzeņu satricinājumi un emocionāls šoks. Šoferītei sievietei liela brūce mugurā starp lāpstiņām un plecu. Brūce ir sakļāvusies un stipri neasiņo. Pārsienam, injicējam pretsāpju līdzekļus, sirdszāles, novietojam cietušās gumijas laivā, kas arī atradusies mašīnā. Abas braucējas atguldām šajā improvizētajā gultā un gaidām ātrās palīdzības mašīnu. Visiem atslābst sasprindzinājums un norimst emocijas. Atbrauc “ātrie”, pārguldām cietušās uz nestuvēm.
Sieviete šofere atsveicinoties saka: “Man vakar sākās atvaļinājums. Cik nelaimīgi iznāca!”
“Cik laimīgi iznāca! Šis nav jūsu pēdējais atvaļinājums. Visu labu!” atsveicinos.
Mana brīnišķīgā atvaļinājuma sajūta ir pazudusi uz neatgriešanos. Ir gan brīvas dienas, taču mākoņos vairs nesaskatu nekādus fantastiskus veidojumus. Dvēseles brīvības svētki, manas “suņu dienas” – atvaļinājums, kļūst pelēcīgs un ar ikdienas piegaršu: sēju dārzu, stādu puķes, pļaujam ap māju lekni saaugušo zāli, aizbraucam kādos tuvīnos ciemos. Pāris reizes nedēļā neizpaliek arī kāds mājas izsaukums pie slimniekiem.
Tāda ir ārsta dzīve. Un vārdu “ārsts” arī saprot dažādi: kad nepieciešama palīdzība, tas izskan ar cerībām. Tie, kas uzskata ārstu par draugu un palīgu nebaltā dienā – ar sapratni un cieņu. Nelabvēļiem, kuri arī darba gaitā rodas, šis vārds griež ausī kā kaut kas aizdomīgs un neuzticams. Man pašai liekas, ka ārsta vārds atskan dažādi atkarībā no mutes, kurā tas ielikts.
14. Neesmu neaizstājama
Pēc izaugušajiem bērniem redzam, kā aizgājis laiks. Katru dienu skrienot, ķerot un grābjot nebeidzamos medicīnas darbus, neko paliekošu dzīves sētuvē neredzam, tikai meitas ir tas kapitāls, kas droši vien ies tālāk par mums. Vecākā meita beidz Rīgas Medicīnas institūtu. Viņas studiju gadi aizritējuši “kā pa šņorīti,” viss laikā, un mums, vecākiem, nav mācību dēļ nācies ne uztraukties, ne pārdzīvot. Savas mazās neveiksmes, ja tādas bijušas, palikušas pie pašas. Viņai ir vēlēšanās atgriezties mājās, savā ciemā, laikam dzimtās vietas aicinājums arī viņai iedzimts.
Priecājos, ka man būs palīgs, kas patstāvīgi strādās slimnīcā, kamēr es palikšu par iecirkņa ambulances ārstu. Nu manai darbdienai būs redzamas beigas jau pēcpusdienā. Varbūt jaunajai ārstei derēs arī vecāku padoms ārstnieciskajā darbā? Arī jaunākā meita tikusi līdz vidusskolas nobeigumam un mācīšoties par medmāsu, jo ārstiem ģimenē vajadzēšot arī kādu palīgu, ko komandēt. Priecīgi ap sirdi, ka mums visiem domas vērstas vienā virzienā. Ar vecāku paraugu tātad neesam meitas no savas profesijas atbaidījuši.
Mājās arī kaktiņš atrodas visiem. Sāku jau rēķināt, cik gadu atlicis līdz pelnītai atpūtai, pensijai un redzu, ka vairs ne tik tālu ir šie oficiālie brīvlaišanas gadi. Neprātoju, vai par to priecāties vai skumt. Cenšos sev iegalvot, ka katram vecumam savs skaistums, taču īsti tam nenoticu.
Galvenais, kopš sāk strādāt meita, jūtos kā cilvēks un varu atļauties aizbraukt uz Bulgāriju, atstājot visu jaunās kolēģes rīcībā. Lai izbauda medicīnas ikdienu bez vecāku iemaisīšanās. Beidzot dīki pavadu laiku saulainajā bulgāru zemē, medicīnas darbinieku grupā. Te ir dažādu rangu mediķi, bet pēc tautības krievi ir pārsvarā. Toties, kad pienāk dziedāšanas pieprasījumi no draugu – bulgāru – puses, latvieši izrādāmies atraktīvāki un dziedošāki. Lielās tautas pārstāvji nodzied “Katjušu”, “Piemaskavas vakarus”, bet mūsu dziesmām gala nav. Ne velti uzskata, ka latvieši ir dziedātāja tauta.
