Atzvanām ātrajai palīdzībai par Lukstu mātes alošanos, pasmejamies no sirds: “Pasaulīt, tu ļaužu ēka! Kādi gan tikai nav mūsu pacienti un kāda katram tā aptveršana.”.
62.
Atzvanām ātrajai palīdzībai par Lukstu mātes alošanos, pasmejamies no sirds: “Pasaulīt, tu ļaužu ēka! Kādi gan tikai nav mūsu pacienti un kāda katram tā aptveršana.”
Dzīvē bieži traģiskais sadzīvo līdzās ar smieklīgo. Tik tiešām mana dzīve nav garlaicīga un nekad nevar paredzēt, kas notiks nākamajā mirklī, un ne jau slikto notikumu ir tik daudz kā brīžiem liekas. Galvenais, jāprot saskatīt notikumu komisko pusi. Bez humora izjūtas nu nekādi nevar nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi, un smiekli patiesi ir kā vitamīni. Par Lukstu māti arī labsirdīgi pasmējāmies ne vienu reizi vien, kamēr jauni atgadījumi šo notikumu aizēno. Dzīves pabērnu mūsu ciemā ir pietiekami, un visiem līdzjūtības nepietiek. Žēl ir tikai bērnu, kas ir bezpalīdzīgi dzīves peripetiju priekšā.
13. Manas “suņu dienas”
Atvaļinājumus vienmēr gaidu ar ilgošanos. Gads ir bijis tik garš, un arī pēdējās pirmsatvaļinājuma dienās vakaru vien nevaru sagaidīt: vēl trīs darbdienas, tad divas, beidzot – viena. Rīt jau varu uz darbu nebraukt. Ambulancē strādās feldšere un tikai neatliekamos gadījumos sauks mani. Klāt arī manas “suņu dienas”. Maijs atnācis ar pieneņu saulītēm piebērtu zāli. Visa pasaule ir dzeltenās krāsas pārpilna. Izeju lielajā laukā aiz mājas, atguļos pieneņu dzeltenumā un veros zilajās debesīs. Kāda svētlaimes sajūta! Balti mākoņi debesu klaidā veido fantastiskas figūras. Ko tik tur nevar saskatīt? Aizpeld, apveidos pārvēršotie, kā bērnības pasaku grāmatās šķietami milži. Debesu mākoņu mozaīkas ir tik fantastiski mainīgas. Gribētos gulēt tādā mākoņu gultā, kā tagad guļu pieneņu pļavas azotē, un peldēt tikpat bezrūpīgi. Taču uz mākoņa laikam būtu auksti? Labāk tomēr saules apspīdētajā pļavas siltumā.
Cik ilgi tā guļu? Matos sapinas bite, uzraušos sēdus, to aizgaiņājot. Pa mīksto un koši zaļo zāles tepiķi pie manis atjoņo mūsu lielais sanbernāra sugas suns Džo un laikam arī brīnās, ka saimniece no rīta mājās. Saprotos ar suni bez vārdiem. Pilnīga vienprātība daudzos jautājumos un savstarpēja uzticēšanās. Suni ne velti uzskata par cilvēka labāko draugu, kas prot klusēt un pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Visu mūžu kāroju lielu suni, un nu tas mums ir. Kucēnu ieguvu, samainot to pret gandrīz gadu vecu teli. Savā naivitātē biju cerējusi izaudzēt pašu vajadzībām govi. Beidzot saprotu, ka apvienot ārsta un lopkopēja darbošanos nav reāli. Apmaiņu neesmu ne dienu nožēlojusi. Džo kļuvis par mīlīgu suni, un varu aizvien ar to aprunāties: “Ejam, sunīt, sētā! Man ir atvaļinājums un arī tu staigāsi brīvībā.”
Suns priecīgi luncina savas milzīgās astes vēdekli, viņš saprot manu svētdienīgi dīko noskaņojumu. Ārstu suns ir īpašs. Viņam jāsamierinās ar pacientu ierašanos pagalmā, neizrādot savu pārākumu. Sunim ir pat draugs – mazs zēns, kuru vecāki ik pa brīdim atved kā uz zoodārzu lielo milzeni apskatīt. Tad arī man izveidojas labāks kontakts ar mazo pacientu. Iedraudzējies ar suni, zēns arī no manis vairs nebaidās. Sākumā mums gāja visādi, puika neparko neļāvās izmeklēšanai. Nu asaras vairs nebirst, jo suns tad dusmosies. Tā Džo palīdz arī manā profesionālajā darbā un izturas atturīgi cienīgi pret ienācējiem. Suņi pārņemot saimnieku ieradumus, tāpēc jau saka: “Kāds saimnieks, tāds viņa suns!”
Vai tā ir arī ar mums? Tā sākas mans cerīgais atvaļinājums suņa sabiedrībā, bet diemžēl drīz tas arī pārvēršas. Manai atvaļinājuma saulītei priekšā aizvelkas draudīgs mākonis. Dzirdu, kā kaimiņa mājās neganti sāk riet suņi, drāzdamies pakaļ braucošai mašīnai. Auto traucas milzīgā ātrumā, tātad tas nav uz labu. Biju pat kā atslēgusies no pasaulīgajiem notikumiem, un tikai rēcošais mašīnas troksnis mani atgriež realitātē. Mašīna iedrāžas pagalmā, un uzzinu, ka jādodas uz autoavārijas vietu kādus piecus kilometrus uz kaimiņu ciema pusi. Tur automašīna ir apmetusi kūleni, salonā esot arī viens bērns.
“Ka tevi nelabais! Kāpēc tas viss uz mūsu ceļiem?” pukojos. Traucos kā parasti drebošu sirdi un priecājos, ka feldšere jau esot priekšā, izsaukta arī ātrā palīdzība. Tagad tas, ka man ir atvaļinājums ir bez nozīmes. Neatliekamā palīdzība jāsniedz. Braucam. Šoferis emocionāli stāsta par notikušo, ko redzējis, ko sapratis. Klusēju, koncentrējoties šim notikumam: ne tas pirmais, ne diemžēl beidzamais. Tomēr emocijas nav rimušas.
