Annasmātes galvā valda negatīvas emocijas un aizvainojums.
61.
Annasmātes galvā valda negatīvas emocijas un aizvainojums. Prātoju un tā arī līdz galam nespēju izprast iemeslus, kas izsauc paaudžu atsvešinātības jūtas. Varbūt tā ir pārmērīga bērnu lutināšana, visatļautība, un nu mūža nogale ir kā Dieva rīkste, pašu griezta? Ne jau vienmēr labu atmaksā ar labu. Arī pamestie dzīvu vecāku vai vientuļu māšu bērni pie mums atrod pajumti uz vairākiem mēnešiem. Ja šie bērni vēlāk ir agresīvi un nepazīst mīlestības jūtas, es par to nebrīnos. Pasaules audzināti, pasaules pilsoņi vien izaug. Tagad viņi slimnīcas personālam ķeras pie rokas, raušas klēpī un gaida glāstus. Arī viņi ir kā pasaules kāju pamesli.
Visu to redzot un caur sevi izlaižot, kļūst pavisam skumji, un neko mēs, mediķi, tur nespējam darīt, tikai apkopt, pabarot un kārajā mutītē ielikt kādu vitamīnu vai pašu gādātu gardumu, noglāstīt mazās galviņas. Dzīves kārtību grozīt mēs nespējam. Bērnunami pildās, vecāku bezatbildība aug augumā, zeļ alkoholisms un izlaidība, cietsirdība un vardarbība. Agrāk arī slepkavības laukos notika, ja nu vienīgi kautiņos aiz neuzmanības.
Tagad arī mūsu ciemā “jaunas vēsmas”: ar nazi jauns cilvēks brutāli nodur sievasmāti, Dievs vien zina, par kādu nodarījumu.
Pats slepkavnieks saka: “No dusmām!”
Vai cietumā astoņus gadus atsēdējis, viņš kļūs labāks? Vai pirmā slepkavība paliks vienīgā? Pēc kāda laika atkal seko jauna slepkavība – dēls nodur tēvu. Atkal tiesa, atkal pelnīts cietumsods, satraucošas runas un dažādas baumas. Ārstam atkal jābūt klāt kā nāves iestāšanās apliecinātājam. Uz tik satraucošiem notikumiem lūdzu braukt vīru. Viņam, kara ārstam, bezemociju pieredze. Tā viņš mani žēlo un par slepkavību sīkumiem neko nepārrunājam. Kad cilvēks kļūst par zvēru, valda dzīvnieku likumi, ko mums nesaprast.
Cenšos drīzāk aizmirst galēji nepatīkamos notikumus, bet nekas jau nezūd bez pēdām. Kā iemācīties visu nepatīkamo laist pār galvu? Nostrādājusi vai divdesmit gadus par ārstu, es to neesmu iemācījusies.
Labi, ja gadās arī pa kādam smieklīgam notikumam, kad ir par ko pasmieties un attīrīt dvēseli. Agrā pavasarī, kad kupenas sāk plakt un pajumtē lāstekas izstiepušās garu garās, rajona ātrā palīdzība pāradresē mums kādu izsaukumu. Tas liekoties gauži neticams: Lukstu māte, kurai jau pie sešdesmit, saucot pēc dzemdību palīdzības. Lai mēs vispirms pārlūkojot. Kas jādara, tas jādara! Sēdinu vecmāti, kas savā darbā nav nekāda iesācēja, dienesta mašīnā un stūrējam pa pavasarīgi atkusušo ceļu uz Lukstu māju. Pagalmā mūs, riedami un zobus atņirguši, sagaida vairāki suņi. Troksnis liels, tam pa vidu pati Lukstu māte sasauc četrkājainos radījumus laikam kūtī. Tikai ķēdē piesietais melnais suņu briesmonis mūs nežēlīgi aprej, zobus šņakstinot. “Kur tad dzemdētāja?” vecmāte sāk noskaidrot, kad esam iekļuvušas istabas klusumā. Te gan visapkārt posts, nabadzība un čaklu roku trūkums. Istaba ir īsta krāmu noliktava. Skatāmies apkārt un nevienu citu cilvēku neredzam. Vecmāte savu jautājumu atkārto vēlreiz.
“Es jau tā ešu,” vecīgā sieviete, nepārprotami uz sevi rādīdama, saka. “Pagājušajā gadā uz Lieldienām, nu taisni deviņus mēnešus atpakaļ, taisījām dēlu. Nu tam laiks nākt pasaulē.”
Vecmāte sāk izvaicāt profesionālāk un sīkāk: kas un kad, kāpēc tad tā liekoties, ka bērnam jānāk pasaulē, taču nekāda skaidrība nerodas. Dēls ir taisīts un ar to arī viss pateikts. Vecmāte izmeklē “dzemdētāju”, kā tādās reizēs pienākas. Nav nekādu grūtniecības pazīmju, tikai tie deviņi mēneši jaukuši cilvēciņam galvu.
“Tu jau, māt, arī esi par vecu, lai ieņemtu bērnu, un dēla taisīšana jau vēl neko nenozīmē,” mēģinu iestarpināt komiskajā situācijā arī savu sakāmo.
“Vai tad esat kādreiz dzemdējusi?”
“Nē! Domāju, ka šoreiz būs. Man to vīriešu nemaz tā nav bijis,” Lukstu māte nu ir pavisam domīga. “Ak, tad nekā gan?”
Savākušas savas medicīniskās lietas somā, braucam projām. Cik maz gan cilvēciņam saprašanas!
