Dzīves pieredzes bagāža vecumā kā nopūtas izlaužas vietā un nevietā. Vecums gan pienāk visiem, gribam mēs to vai negribam.
60.
Dzīves pieredzes bagāža vecumā kā nopūtas izlaužas vietā un nevietā. Vecums gan pienāk visiem, gribam mēs to vai negribam. Gadiem ejot, kā ārste sāku dziļāk interesēties par geriatriju, vecu cilvēku slimībām un to ārstēšanu. Desmitiem reižu redzu, ka ģimenes saites un paaudžu attiecības ir kā veci un satrunējuši diegi un savstarpējās ģimeniskās pieķeršanās vai mīlestības jūtas izzūd vai labākajā gadījumā iet mazumā. Arī latvieši degradējas, iestumjot savu veco cilvēku dziļi kaktā. Vecais vientuļnieks nu ieraujas kā gliemezis savā čaulā, perina naidīgas jūtas, un mājās ienāk nemiers. Nav nemaz tik vienkārši piederīgajiem izskaidrot vecuma īpatnības un likumsakarības.
Dažādas ir ģimenes, dažādi likteņi piemeklē vecos cilvēkus. Šodien mani aicina pie Annasmātes, kā viņu iesaukuši cieminieki.
“Atbrauciet, dakter! Māte laikam drīz nomirs, lai ziniet, ko rakstīt miršanas apliecībā,” telefona klausulē saka vedekla.
Paklausu uzaicinājumam un pēc pāris stundām veru daudzdzīvokļu nama man zināmās durvis, kas teju, teju atsitas pret koridora šaurībā izlikto večiņas guļasvietu. Agrākā aktīvā ģimenes kopāturētāja, darbu rīkotāja, azaida galda sarūpētāja nu suņa vietā?
“Kā tad tā?” esmu izbrīnīta un to neslēpju.
“Te mātei mierīgāk, negrib ne radio, ne televizora trokšņu, tualete arī tepat…” vedekla taisnojas. “Reizēm arī dumi runā, palikusi kā bērna prātā, lamājas. Es to vairs nevaru izturēt.”
Jūtu pazīstamo urīna un nekoptas miesas smaku. Mātei šodien, man par godu, uz gultas uzklāts tikko no skapja izņemts palags un galvai apsiets jauns lakats. Arī koridora grīda vēl glabā slapjās lupatas pēdas. Apspiežu savu nepatiku pret bargo vedeklu un apskatu, kas večiņai kaiš. Nekas gan neliecina, ka nāve drīzumā varētu aizsaukt Annasmāti “labākos medību laukos”. Arī sūdzas vecais cilvēks ne jau par miesīgām kaitēm, bet gan par atstumtību, pāridarījumiem un mūžīgo satraukumu, kas mājo šinī triju durvju koridorā.
“Es jau te nevienam vairs nederu, grib, lai ātrāk nomirstu. Drīz jau izliks manu gultiņu trepju rūmē,” māte raud.
“Ņemšu viņu uz slimnīcu!” saku vedeklai, un arī Annasmāte, to dzirdot, atplaukst cerībā, ka tiks labākā dzīvē.
Pēc stundas vecāmāte tiek nomazgāta, apkopta slimnīcā, un prieks skatīties uz pavisam citu cilvēku. Pēc pāris nedēļām viņa atsāk staigāt un sejā atgriežas smaids. Tikai par mājās iešanu negrib ne dzirdēt, “Man nav māju,” cieti nosaka.
Dēls, uz brītiņu slimnīcā iegriezies, nepriecājas, ka māte atlabusi. Uz mājām gan viņu neņemšot, arī gultu jau esot malkā saskaldījuši. Klausos un brīnos, cik racionāla rīcība! Apelēju pie dēla sirdsapziņas, bet nekā. Ja māti ņemšot mājās, tad sieva iešot projām, to jau esot pateikusi. Saprotu, ka svarīgākā nav māte un nekādu samierināšanos te nepanākt.
Paturējusi večiņu vairākus mēnešus slimnīcā, viņai atrodu vietu pansionātā. Nav tik grūti noformēt māmuļu aprūpes iestādē, jābūt tikai “pareizai” slimībai, un diagnoze galvas smadzeņu asinsvadu skleroze ar vecuma plānprātību viņai pašai nav jāpaziņo. Ar šādu slimību arī par uzturēšanos pansionātā nav jāmaksā. Lai jau piederīgajiem tiek tas nemaksāšanas prieks un visbeidzot arī sirdsapziņas pārmetumi.
Annasmāte pansionātā sadzīvo vēl vairākus gadus un uz pirmo jauno gadu jaunajās mājās atsūta mūsu saimniecības kolektīvam apsveikumu un pateicības vārdus. Tos gan rakstījusi cita, veiklāka roka, pievienojot pastāstu par māmuļas dzīvi pansionātā: staigājot, esot draudzīga, tikai bērnus pieminot reti un saucot sevi par pasaules pamesli. Gribot, lai uz viņas bērēm neviens no tuviniekiem nebrauc. Rakstītāja vaicā, vai tā būšot pareizi, vajagot izlīgt, taču dvēseles aizvainojumi nedzīst tik viegli kā miesas kaites.
