Dzīvei melnraksta nav, un papīru žurka arī no manis neiznāk. Ne es tur, centrālajā slimnīcā, neaizvietojama, ne man šis darbs rada gandarījumu.
53.
Dzīvei melnraksta nav, un papīru žurka arī no manis neiznāk. Ne es tur, centrālajā slimnīcā, neaizvietojama, ne man šis darbs rada gandarījumu. Tas, kas pa gabalu vilināja ar savu šķietamo spīdumu, izrādījās kā nespodri jūras zvirgzdi. Arī daktere, kas divus gadus atpakaļ sāka savu karjeru manā vietā, vēlas augstāku lidojumu. Atkal kā spēlē – divi par maz, trīs par daudz – samaināmies vietām. Kurpnieks ir atgriezies pie savām liestēm. Neesmu vairs nekāda zaļā un jaunā dakterīte, esmu ieguvusi arī terapeita pirmo kategoriju un laukos tas skaitās daudz. Ir labākas kvalitātes zināšanas un “stipri papīri”.
Lauku māja arī, uz visu dienu pamesta, gana skumusi. Nedarītie darbi, aizaugušās puķu dobes un dārzs. Kur palikuši solījumi par mājas labiekārtošanu? Liekas, ēka mums pārmet: “Ko sapņojāt, ja gribat dzīvot kā gājputni, kas te redz tikai ligzdas vietu un guļamo dīvānu?”
Atgriezusies atpakaļ, uz profesionālo dzīvi skatos no cita redzesleņķa. Lai visu paspētu, ir jākāpina ātrums, un to izdarīt var, tikai pašai ķeroties pie automašīnas stūres. Man to vajag, un es to varēšu! Esmu gatava atkal šī mērķa dēļ upurēt savas un ģimenes ērtības. Man nepatīk būt atkarīgai no šoferu pārākuma apziņas, kad, blakus sēžot, jādomā: “Kāda es esmu niecība, visur vedama un neko no tehnikas nejēdzu.”
Par grūtībām, kas piemeklē katru šoferi, tātad arī mani, es vēl nedomāju. Nāks laiks, nāks padoms. Līdz šim pie automašīnas stūres neesmu sēdējusi, jo nekādu pašmācību neatzīstu. Tikai autoskolas instruktors ir mana autoritāte, pie kura mācīšos. Reizē ar mani uz šoferu skolu brauks arī sanitārīte Grietiņa, cienījama savas mājas un slimnīcas darbu strādniece. Viņai ir “Zaporožecs” un braukt mācēšana ir tikpat nepieciešama kā man, jo ko līdz mašīna, ja tā sarūsēs garāžā. Grietiņas enerģija un centība ir patiesi apskaužama, un daudz ko no viņas uzņēmības var mācīties.
Autoskolas pasniedzējs un arī viens no braukšanas prakses mācības instruktoriem mūsu trīsdesmit cilvēku grupai ir Vilītis, vīrs spēka gados, joku plēsējs un humora cienītājs. Taču atlaides netiek dotas ne amatiem, ne dzimumiem, ne vecumiem. Visi kā Dieva priekšā esam vienlīdzīgi. Kursu programma pamazām virzās uz priekšu, un pienāk laiks arī pirmās medicīnas palīdzības mācīšanai. Kaut kāda iemesla dēļ pieredzējušie dakteri ir aizņemti vai arī negrib “ķēpāties” ar šoferīšu apmācīšanu, un Vilītis uzrunā mani. Piekrītu gan, taču vispirms jāapgūst paredzētā programma pēc literatūras pašai. Par laimi, atrodu grāmatu, kur viss ir pateikts un skaidrs kā uz delnas. Par “stundām” man, protams, maksā algu, un te nu man jāatzīst, ka citus pamācīt es spēju bez kautrības un bailēm. Vai tas dzīvē maniem grupas biedriem derēs?
Lai Dievs žēlīgs piedzīvot autoavārijas! Esmu pie tām stāvējusi klāt, un nekādi vieglie miesas bojājumi, braucamrīkiem saduroties, nenotiek. Pieminu vairākus konkrētus piemērus no savas prakses, un tas ir iedarbīgi gan emocionāli, gan praktiski. Atceros autoavāriju netālu no Mūsmājām, kokiem apauguša ceļa līkumā, kad smagā mašīna, kuras kabīnē brauca trīs cilvēki, ietriecās kokā, un divi jaunieši turpat arī palika. Šoferis bija lauzis tikai roku un pārdzīvoja psiholoģisku šoku. Pirmo reizi savā praksē redzēju gar ceļmalu izsmērētas cietušās smadzenes, viņas drauga noasiņošanu, respektīvi, aizrīšanos un noslīkšanu savās asinīs. Ko palīdzēt uz ceļa bez aparātiem? Pie katra līkuma jau nestāv glābējkomanda, ne arī pārgalvīgie braucēji lieto bremzes. Tie atkal bija man pazīstami cilvēki. Arī šoferim, kas redz satiksmes negadījumu vai, nedod Dievs, pats ir vainīgs, jāatrod morālais spēks pieiet cietušajiem, neaizmukt no notikuma vietas, tā nesarežģot savu dzīvi. Šī gatavība atbildēt ir ne tik viegli apgūstama. Ja es būtu iemācījusi nākamajiem šoferiem pieiet pie avārijā cietušajiem, arī tas būtu pietiekami, kaut psiholoģiski ļoti grūti. Palīdzības sniegšana jau ir otrkārt!
Kad pienāk kursu nobeigums un nokārtots teorētiskais satiksmes noteikumu eksāmens, sākas praktisko braukšanas iemaņu pārbaude. Ir decembra beigas, slidenas pilsētas ielas, un man uznāk īsts “lampu drudzis”. Es neesmu droša braucēja, bet Grietiņas dēļ, kura pakļauta vēl lielākam stresam, ir jātēlo pašpārliecināta un drosmīga stūrētāja. Kā par nelaimi, eksāmenā jāved uz aizmugures sēdekļa milicis. Šis fakts jau pats par sevi iedzen dūšu papēžos.
