Sarakstījusies esmu ar dažiem bijušajiem studiju biedriem, taču regulāri ar draudzeni Viku. Kā viņa tur, mūsu jaunības pilsētā dzīvo, kļuvusi par ļeņingradieti, apprecēdamās ar slavenā ģenerāļa Sviridova dēlu?
51.
Sarakstījusies esmu ar dažiem bijušajiem studiju biedriem, taču regulāri ar draudzeni Viku. Kā viņa tur, mūsu jaunības pilsētā dzīvo, kļuvusi par ļeņingradieti, apprecēdamās ar slavenā ģenerāļa Sviridova dēlu? Biju pat viņas kāzu lieciniece, un tik smalkā restorānā divpadsmitajā stāvā reibu ne tikai no augstuma, bet arī no satraukuma un izsmalcinātās publikas uzrunāšanas. Tiešām pagājuši jau tik daudzi gadi, un nu kā vāja spārniem traucos satikties. Senā brālība nav aizmirsusies, kopmītnē dalītie kumosi un dzīves neērtības mūsu draudzību ir sacementējuši.
Kad pierastā maršruta vilciens atkal piestāj uz tā paša perona, kur toreiz, tieši pret vagona logu redzu Viku, viņas vīru Anatoliju un dēlēnu Dimu. Ģimenīte izskatās kā no kalendāra vāka izkāpusi – skaisti un vienoti. Apskāvieni, sveicināšanās! Sveika, skaistā Pēterpils! Aiz stacijas vārtiem mūs gaida ģenerāļa ģimenes “Volga”. Braucam!
Atpazīstu visas jaukās un iemīļotās vietas; tāpat mirdz Kronštates tornis, Admiralitātes zelta kupols, Ziemas pils priekšā drūzmējas mākslu alkstošie ārzemnieki. Tos var atpazīt pa gabalu, tāpat kā mūsu laikos. Sveicina Ņevas prospekts. Anatolijs piestāj pie mūsu iecienītās kafejnīcas, ko saucām par varžu dīķi. Lielisks saldējums! Sēžam kā toreiz jaunībā, tikai galdiņš pilnāks. Izdzeram pa šampanieša malkam un runājam, runājam, jaucot kopā svarīgo ar mazsvarīgo, pārdzīvoto un izsāpēto. Jūtos kā cilvēks, kas spēj baudīt pasaulīgos priekus. Vēl sveicinu Vara jātnieku, apbraucam goda apli pils laukumā, izeju caur Triumfa arku, Vasaras dārza vārti ir plaši atvērti tāpat kā mūsu jaunībā.
Arī laiks ir jauks. Marsa laukumā sāk ziedēt agrīnās pujenes, un Vika visu šo skaistumu bauda katru dienu. Te nu es rūgti maldos, jo viņa ir bērnu slimnīcas uzņemšanas nodaļas vadītāja un pilsētas skaistumu arī neesot baudījusi gadiem – darbs pa desmit stundām dienā un stresains kā katram pediatram. Viņa dzīvo pilsētas nomalē, jaunajā apbūves rajonā, kur ielas galā spīd meža zaļums un pilsētas centrs pusotras stundas brauciena attālumā, tāpēc kultūras dzīves baudīšana esot tik reta, ka gandrīz piemirsusies. Vikas dzīvoklis ir tik gaumīgs un grezns, ka es par kaut ko tādu pat nesapņoju. Četrus gadus Anatolijs par armijas ārstu dienējis Vācijā, un te nu ir tā sapelnītā valūta, pārvērsta ērtībās un greznībā. Ja tā var pašapliecināties, tad mērķis attaisnojis līdzekļus. Pēc pusdienām mājās atkal stāstām par dzīvi, darbu, ģimeni, un katrai no mums ir iespēja likt uz galda visu, kas dvēselē sakrājies, vai noklusēt to, par ko nav vērts runāt.
Vakara pasēdēšana ievelkas, jo atbrauc Žeņa, mazā mūsu istabiņas Žeņa no Kaļiņingradas. Atkal iedzeram uz satikšanos nākamo šampanieti, un bez bremzēm veras mūsu sirdis. Žeņa ir iecirkņa pediatre. “Ja es nebūtu atbraukusi uz šo salidojumu, no pārpūles es būtu jau mirusi.” Žeņa nedaudz pārspīlēti stāsta par savu darbu. Nevienai no mums nav bijusi viegla dzīve. Tikai es esmu pediatriju nodevusi un iesēdusies mīkstajā administratora krēslā, ar kuru patiesībā nemaz neesmu apmierināta.
Kad otrā dienā pienāk lielā tikšanās stunda, no individuālās svinēšanas esam nogurušas. Varbūt arī Vikas dzīvoklī jutāmies tā, kā nejutīsimies pūlī. Vecajā adresē Lietuvas ielā 2 lielajā auditorijā atkal sasēžamies savās iemīļotajās vietās. No latviešiem ieradušies tikai pieci, toreiz, pirms desmit gadiem sauktie nacionālie kadri. Nekādu īpašo tikšanās sirsnību nejūtu. Visapkārt skan atkalredzēšanās saucieni. Mana mācību grupa saglabā kopējo statistikas rādītāju – tikai puse, tikai pieci. Savienība ir liela, un ne jau visus sasnieguši aicinājuma vēstījumi. Anatolijs, mūsu “kaulu zāģētājs”, ir tipisks bērnu ārsts kādā Krievijas vidienes pilsētā, tātad viņš mīl bērnus. Pašam esot veseli trīs. Rita kļuvusi par medicīnas skolas direktori, ļeņingradiete Nataša arī bērnu poliklīnikas “iecirkņa sunītis”, Koļa – bērnu ķirurgs Kostromā – liekas tikpat iedomīgs kā tajos senajos gados. Ko dod uzzināt, kas ir kas, jo tā ir tikai tukša formalitāte un zinām, ka viens otru droši vien nesatiksim vairs nekad. Ja nu kāds kādā bija iemīlējies, varbūt tad šāda tikšanās ir gaišāka. Mans grupas pielūdzējs nav ieradies, esot nodzēries, un tā ir tikai viņa problēma. Cik labi, ka neatsaucos viņa vēlmēm! Katrs varam sabojāt tikai savu dzīvi un tad dzīvot sabojāto.
